Režisore un Ikšķiles brīvdabas estrādes autore Marga Tetere-Valdmane

[ A+ ] /[ A- ]

Foto no Ogres Vēstures un māklas muzeja krājuma Maiga Tetere-Valdmane.

Ogres novada personības

Režisore un Ikšķiles brīvdabas estrādes autore Marga Tetere-Valdmane

Publicēšanai sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzeja kolektīvs

Ogres Vēstures un mākslas muzejs (OVMM) iesāktajā rakstu sērijā turpina iepazīstināt ar Ogres novadniekiem, par kuriem stāstīts aizvadītā gada izskaņā izdotajā grāmatā «Ogres novada personības». Šoreiz – par režisori Margu Teteri-Valdmani, kura sniegusi nozīmīgu radošo devumu Dailes un Operetes teātrī Rīgā, kā arī veicinājusi teātra attīstību Ikšķilē un Ogrē.

Dzimusi 1912.gada 28.martā Ogrē, kur tēvam Albertam Kacenam piederēja namīpašums. Jau bērnībā un skolas laikā gan vienaudži, gan pieaugušie pamanīja viņas enerģisko dabu un vēlmi rosīties, interesi par teātra mākslu. Tālākas skolas gaitas aizveda uz Rīgas pilsētas 3.vidusskolu un Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolu, kuru viņa pabeidza 1938.gadā.

 

«Lielums – tas ir tas, ko es no Smiļģa esmu mācījusies»

Pēc mācībām Marga Tetere-Valdmane sāka strādāt Dailes teātrī par aktrisi. No 1945.gada pievērsās režijai. Režisores amatu viņa apguva, asistējot darba procesā Eduardam Smiļģim un Felicitai Ertnerei. Sevišķi laba sadarbība viņai izveidojās ar E.Smiļģi, tā bija abpusēja cieņa un apbrīna. M. Tetere-Valdmane par viņu izteikusies, ka «lielums – tas ir tas, ko es no Smiļģa esmu mācījusies…», savukārt E. Smiļģis jauno režisori uztvēra kā savu līdzinieci un iespējamo darba turpinātāju. Strādājot Dailes teātrī, M.Tetere-Valdmane asistēja viņa iestudējumos, bet E.Smiļģis atbalstīja viņas vēlmi darbos iekļaut tautiskus elementus.

Savās atmiņās režisore savulaik teikusi: «Lielums – tas ir tas, ko es no Smiļģa esmu mācījusies. Un esmu mūžam ieguvusi. Un lielas ciešanas un lielu laimi. Un ciešanas vienmēr ir mazākas par laimi. Vienreiz viņš mani aizveda pie savas mātes. Smiļģim māte bija svētums, kā dievība latviešiem. Smiļģis paņēma manu roku un ielika mātes kreisajā rokā kā svētīdams. «Māt,» viņš teica, «svētī! Te ir mans vietnieks. Šis ir mana gara cilvēks, viņai jāpaliek te, teātrī.»»

Dailes teātrī Marga ātri guva panākumus ar saviem iestudējumiem. Pirmais patstāvīgais darbs bija pašas dramatizētais R.Blaumaņa stāsts «Brīnumzālīte», pēc tam sekoja J.Raiņa «Pūt, vējiņi!». Kopumā viņa Dailes teātrī veiksmīgi iestudēja 14 lugas, to skaitā N.Vētras «Velna mācītājs», B. Šova «Pigmalions», A. Tokajeva «Līgavaiņi», E.Zālītes «Atgūtā dzimtene», Lope de Vegas «Untumniece», M.Aligeres «Pasaka par patiesību», A. Millera «Džo Kellers un viņa dēli», V.Šekspīra «Divpadsmitā nakts». Viņai bija panākumi arī kā aktrisei, tēlojot Trīni R.Blaumaņa «Trīnes grēkos» un mātes lomu pašas iestudētajā Raiņa «Pūt, vējiņi!» izrādē.

Lieli nopelni Margai Teterei-Valdmanei bija arī kā aktieru meistarības pedagoģei Dailes teātra II dramatiskajā studijā no 1946. līdz 1949.gadam. Teātrī viņa satika arī savu dzīvesbiedru, aktieri Kārli Valdmani (1919–1993). 50.gadu sākumā nesaskaņu dēļ režisore no Dailes teātra aizgāja.

 

Foto no Ogres Vēstures un māklas muzeja krājuma Marga Tetere ar vecākiem un māsām Ogrē, 20.gadsimta 30.-tie gadi.

Gan atzinība, gan represijas

No 1951.gada M. Tetere-Valdmane darbojās pašdarbības ansambļos. Viņa nodibināja latviešu etnogrāfisko ansambli «Saulgrieži» un izveidoja plašus masu uzvedumus – «Nīcas kāzas» (1955) un «Saulgrieži» (1957). «Nīcas kāzas» izrādīja arī Maskavā Latviešu literatūras un mākslas dekādē, savukārt Nacionālajā operā cilvēki stāvēja garās rindās pēc biļetēm, lai redzētu šo iestudējumu. 1956.gadā Margai Teterei-Valdmanei par nopelniem republikas mākslinieciskās pašdarbības attīstībā piešķīra LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu. Viņas lieluzvedumos tika atainotas senās latviešu kāzu un saulgriežu tradīcijas, un to drīz pamanīja varas iestādes. Režisorei tuvais tautiskums represīvajai varai šķita nevēlams. Pamazām kļuva neiespējami dabūt telpas uzvedumu izrādīšanai, un 1958.gadā «Saulgriežu» ansambli likvidēja. Lai gan nerealizējās iecere par profesionālu tautas operu un orķestri, tas nesalauza režisores radošo dzirksti. 1959.gadā viņa iestudēja J.Graubiņa vokāli dramatisko poēmu «Atraitnes dēls» ar orķestri, diviem koriem, ansambļu grupām, solistiem un aktieriem. No 1962.gada viņa strādāja par režisori konsultanti E.Melngaiļa Tautas mākslas namā.

 

Kopš 1960.gada Valdmaņi – ikšķilieši

Kopš 1960.gada viņa kopā ar vīru sāka darboties Ikšķilē, kas kļuva par viņu jauno dzīvesvietu. Tika iegūts zemes īpašums kalna nogāzē ar skatu uz Daugavu, drīz vien tika uzcelta māja. Margai sevišķi patika Daugava. Kārlis Valdmanis no 1960.gada vadīja Ikšķiles drāmas ansambli. Pirmā kopīgā izrāde ar Ikšķiles pašdarbniekiem bija 1960.gadā iestudētā Aspazijas luga «Vaidelote», kas guva iedzīvotāju atsaucību. 1961.gadā ar S.Bērziņas lugu «Zaudētie gadi» ansamblis piedalījās Republikas dramatisko kolektīvu skatē, kur saņēma apbalvojumu par labāko režiju.

No 1960. līdz 1986.gadam radošā un aktīvā sadarbībā M. Tetere-Valdmane kopā ar dzīvesbiedru iestudēja vairāk nekā 20 izrāžu. Starp tām bija R.Blaumaņa «Trīnes grēki», J.Petera «Ugunssargs» (ar R.Paula mūziku), A.Alunāna «Seši mazi bundzinieki», L.Zorina «Varšavas melodija», V.Gibsona «Divi šūpolēs», M.Teteres-Valdmanes «Daugava Ikšķiles ritmos» un «Līgo nakts – ugunsnakts» (J.Ķepīša mūzika), M.Teteres-Valdmanes un J.Graubiņa kopdarbs «Rudenāji – ražas prieki». Koncertizrāde «Ugunssargs» 1973.–1975.gadā tika izrādīta 100 reizes. Divdesmit piecos gados tapa 26 dažādi iestudējumi – izrādes, koncertizrādes, teatralizēti uzvedumi un dzejas izrādes. Uzvedums «Rudenāji – ražas prieki» palīdzēja Ikšķiles kolektīvam 1986.gadā iegūt Tautas teātra nosaukumu.

Daudz izrāžu 60.gados iestudēts dzimtajā Ogres pilsētā. 1967.gadā Ogres teātris ieguva Tautas teātra nosaukumu ar M.Teteres-Valdmanes iestudētajām M.Rihtera «Ziedi un tumsa» un I.Indrānes «Lazdu laipa» izrādēm.

 

Foto no Ogres Vēstures un māklas muzeja krājuma Pirmā no kreisās – Marga Kacena-Tetere, 20.gadsimta 40.-tie gadi.

Savu īpašo rokrakstu apliecina arī Rīgas Operetes teātrī

Marga Tetere-Valdmane kā viesrežisore darbojās Rīgas Operetes teātrī. Viņa iestudējusi I.Kalniņa muzikālo komēdiju «No saldenās pudeles» (1975), I.Kalniņa un M.Teteres bigbīta noveleti «Quo vadis, mana ģitāra» (1976), R.Paula dziesmu spēli pēc A.Brigaderes lugas «Pāri, kas dabonas» (1977), A.Čaka un Z.Liepiņa «Iedomu spoguļi» (1978), J.Kaijaka muzikālo drāmu «Panāksnieku dziesma» (1985) un J.Norviļa dziesmu spēli «Ezermaļu krokodils». Daļa no šiem darbiem 1981.gadā tika izrādīti viesizrādēs Maskavā. Iestudēta izrāde Liepājas teātrī (R.Blaumaņa «Ļaunais gars»). Piecus gadus pēc kārtas M.Tetere-Valdmane bijusi Jūrmalas Kūrorta svētku galvenā režisore. Dibinājusi Siguldas folkloras ansambli. Savukārt «Brīnumzālīte» M.Teteres-Valdmanes dramatizējumā 1971.gadā tika iestudēta Pērtas latviešu dramatiskajā kopā Austrālijā, kā arī citos trimdas amatieru teātros.

Gan kā aktrisei, gan kā režisorei viņai bija savs īpašs rokraksts. Viņa izmantoja Maskavā apgūto krievu režisora Konstantīna Staņislavska sistēmu, kas vērsta uz psiholoģisku reālismu. M.Teterei-Valdmanei bija svarīga nacionālās kopības apziņas veidošana, savas tautas kultūras mīlestība, kuru viņa savos darbos centusies izcelt ar dzejas, prozas un folkloras palīdzību. Režisore teikusi: «Katram cilvēkam ir vajadzīgs pamats dzīvei un darbam: kaut kas, kam uzticēties, ar ko samērot savu dzīves uztveri, no kā mācīties dzīvot. Es savā mūžā neesmu atradusi neko labāku un precīzāku par tautas gara mantām. Tur ir pateikts viss par galvenajiem cilvēka dzīves lokiem – par dabu, mākslu un darbu. Kāda iedziļināšanās ikvienā smalkākajā niansē! Mazajā četrrindē viss ir pateikts bezgala skaidri un tai pašā laikā – sarežģīti. Tautasdziesma man ir palīdzējusi noskaidrot jēdzienus manī pašā, dzīvē un mākslā.»

 

Izloloto Ikšķiles brīvdabas estrādi atklāj 1981.gada 23.jūnijā

Marga Tetere-Valdmane mirusi 1991.gadā Rīgā un apbedīta Ikšķiles kapos. Turpat atdusas arī viņas vīrs Kārlis Valdmanis, kurš aizgāja mūžībā vien divus gadus vēlāk – 1993.gadā.

Viens no režisores aizrautības, kaislības un pārliecības ievērojamākajiem un paliekošākajiem lieciniekiem ir Ikšķiles kultūras piemineklis – brīvdabas estrāde no Ikšķiles vēsturiskajai apbūvei un Daugavas krastiem raksturīgā dolomīta, kas ir skaistākais Latvijā.

M.Tetere-Valdmane ir estrādes celšanas idejas autore, kura, pārzinot teātra mākslu, uzprojektēja estrādes metu. Laikā, kad māksla un it sevišķi dziesma bija politisko pārmaiņu pirmie vēstneši, atsaucoties režisores emocionālajiem aicinājumiem sargāt un stiprināt tautiskumu un balstoties uz viņas detalizētiem norādījumiem, ikšķilietis būvinženieris Artūrs Freimanis izstrādāja estrādes projektu.

Būvniecībai vieta tika izraudzīta Ikšķiles centrā gleznainā vietā pie Daugavas senlejas nogāzes blakus kultūras namam. Gan M. Tetere-Valdmane, gan projekta autors respektēja ainaviskās vērtības un saudzīgi izturējās pret dabisko vidi, estrādes amfiteātri izvietojot mainīga reljefa vietā.

1980.gada 23.jūnijā svinīgā gaisotnē kolhoza «Juglas zieds» valdes priekšsēdētājs Ansis Trapiņš topošās estrādes centrālā mūra būvbedrē iemūrēja pirmo pamatakmeni un pudeli ar vēstījumu nākošām paaudzēm. Celtniecība notika talku veidā, un tajās piedalījās simtiem ikšķiliešu − dažādu vecumu un profesiju cilvēki. Pirmā mūra mūrēšanu uzņēmās režisores vīrs Kārlis Valdmanis. Ar tehniku, būvmateriāliem un profesionālu celtnieku palīdzību būvdarbos iesaistījās vietējie uzņēmumi un iestādes. Darbi veicās ļoti lēnām, jo finansiālais atbalsts bija minimāls. Kaut arī bija jāpārvar daudz grūtību, ikšķiliešu apņēmība bija dzelžaina – nākamajā gadā uz Jāņiem estradē jasarīko varenas Līgosvētku svinības!

Ar lielu neatlaidību tapa lakonisks amfiteātris ar skatuvi izvērstā puslokā, kas veidota pakāpēs un ar vairākiem plāniem, ļaujot bez grūtībām izvērst uzveduma vai koncerta norisi. Būve atbilst XX gadsimta vidū uzplaukušās organiskās un reģionālās arhitektūras labākajiem paraugiem.

Estrāde tika atklāta 1981.gada 23.jūnijā ar tautas svētku spēli «Līgo nakts – uguns nakts» (M.Teteres-Valdmanes librets, J.Ķepīša mūzika).

Roberts Jansons, novadpētnieks un rakstnieks, daloties atmiņās, teicis: «Par ikšķiliešu drosmīgo lēmumu bija padzirdējusi arī Ogres pilsētas un rajona vadība, kā arī republikas Intūrista darboņi. Tie plānoja uz Ikšķili vest ārzemju tūristus (arī latviešu emigrantus), lai parādītu, kā latvieši Padomju Latvijā brīvi svin savus nacionālos Līgosvētkus. Tautas nama vadītājai Silvijai Ķezei Intūrista vadība solīja pārskaitīt naudu, lai tūristus varētu pacienāt ar Jāņu sieru, alu, pīrāgiem un desiņām.»

Ar brīvdabas estrādes atklāšanas dienu Ikšķilē aizsākās tradīcija desmit gadu garumā − katru vasaru mākslinieciski organizētām Jāņu svinībām ar lielu dalībnieku skaitu, ārzemju viesiem un tūristiem. Estrādē tika rīkoti lieli un starptautiski koncerti, teatralizēti uzvedumi, teātru izrādes, pilsētas svētki, tautas svētki, kuros bez Ikšķiles pašdarbības kolektīviem uzstājās arī daudzi slaveni profesionāli mākslinieki.

M.Teteri-Valdmani možu darīja spēja radoši strādāt, redzēt, kā viņas ilgas un griba pārtop teatrālā atklāsmē un skatuves mākslas piepildījumā. Viņa bija latviskā gara nesēja un devēja. Režisore bija pārliecināta, ka mākslas galvenais uzdevums ir veidot cilvēka personības ētisko pamatu un ka mākslai tas ir pa spēkam.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!