Romualds Zarembo: «Esmu latgaļu dzejnieks»

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Latgaļu valodā Romualdam Zarembo izdotas divas dzejoļu grāmatas: ar pseidonīmu Romons Spaitāns «Trešī gaiļi» 1999.gadā un 2006.gadā – «Rudiņa orums».

Lēdmanietis Romualds Zarembo – ilggadējais Lielvārdes novada Lēdmanes pamatskolas skolotājs un direktors, sabiedriskais un kultūras darbinieks, pagājušā gada novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba goda zīmi – par vienu no savas dzīves uzdevumiem uzskata kalpošanu latgaļu valodai, to popularizējot. Autoram latgaļu valodā iznākušas divas dzejoļu grāmatas, un viņam pieder unikāla apvidvārdu kolekcija.

 

Romualdam Zarembo ir savs skatījums uz valodu. «Ja cilvēks ir tikai saimniecisks darbinieks savā kūtī un pagalmā, viņa leksika ir ierobežota,» viņš skaidro, «un tādi vārdi kā «sapņi», «ilgas» vai «mīlestība» reti tiek lietoti. Šos vārdus latgaļi paņēmuši no latviešu valodas un lieto tādā kā tulkojumā. Tie latgaļu valodai nav organiski un to dēvē par trešo izloksni. Savulaik ieviests tāds valodas mistrojums. Latgaļu literāti Jānis Klīdzējs, Alberts Sprūdžs sāka rakstīt valsts valodā. Savukārt, rakstot latgaliski, viņi šos jaunos vārdus no valsts valodas ienesa latgaliskajā vidē. Daudzi no vārdiem iederas ļoti labi, bet daļa – neiederas. Latgaļu valodai ir citāds gars. Varbūt man ir tāda neendzelīniska uztvere… Latgaļi bija pamatcilts, kas savulaik apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju, un valoda ir palikusi tāda, kāda tā bija, protams, ar laikmetīgām pārmaiņām.»

Patīk rakstīt latgaliski

«Uzskatu, ka latgaļu valoda ir liela vērtība, un tā nav jāatstāj novārtā,» teic Romualds Zarembo. «Esmu latgaļu dzejnieks. Reizēm varētu teikt arī – rīmnieks. (Latgaļu valodā Romualdam Zarembo izdotas divas dzejoļu grāmatas: ar pseidonīmu Romons Spaitāns «Trešī gaiļi» 1999.gadā un 2006.gadā – «Rudiņa orums» – A.Z.) Uzrakstu dzejoļus valsts svētkos vai kādam pasākumam Lēdmanes tautas namā. Arī vietējai pagasta avīzei «Lēdmanes Likteņdzirnas». Man patīk rakstīt latgaliski. Var to uzskatīt par aizturētu potenci. Esmu audzis Ulmaņa laika Latvijā, darbojies mazpulcēnos, bet nāca padomju okupācijas gadi, un daudzu cilvēku iecerētais dzīves ceļš tika apturēts.

Latvijas Universitātē studēju Filoloģijas fakultātē, šo to rakstīju, protams, valsts valodā, bet process tika pārtraukts un nu izlaužas tagad. Nereti politiķu darbības izsauc vēlmi uzrakstīt kādu piparotāku pantiņu. Uzraksti un esi negatīvismu izlādējis. Paliek vieglāk.»

Dzejnieks turas pie pārliecības, ka savai ideoloģijai jābūt. «Ja Latvijai nebūs latviskas ideoloģijas, tad tādas valsts vairs nebūs,» viņš saka.

Sākt ar saimnieka veidošanu

Uz jautājumu: «Ja jūs būtu valsts vadītājs – ar ko sāktu?», Romualds Zarembo atbild: «Es sāktu ar saimnieka veidošanu. Mēs pašreiz esam kalpu tauta. Saimnieks var būt pat uz pieciem hektāriem zemes. Es sāktu ar saimnieka veidošanu, ar saimnieka psiholoģiju, ar zemniecības apvienošanu ar maziem uzņēmumiem. Un otrs – tikpat svarīga ir ideoloģija – latvietība. Kas ir latvietība? Mūsu tautai ir lielas tikumiskās vērtības. Uzskatu, ka tautasdziesmās ir pat vairāk tikumisko vērtību nekā desmit baušļos. Bet mēs tās nelietojam. Mēs runājam par tirdzniecību, par naudu un tādām lietām. Cilvēkam vajadzīga motivācija dzīvot, vajadzīgas idejas, degsme. Kad es strādāju skolā un mācīju vēsturi, toreiz jau ideoloģija bija darba tautas pusē, bet praksē tā laika kungi – partija – rīkojās citādāk. Kā vērtība joprojām turējās ģimene un tās tradicionālais mantojums.»

Pie Dieva starpnieki nav vajadzīgi

Runājot par reliģiju, bijušais skolotājs uzskata, ka reliģijai jābūt nacionālai, šajā gadījumā – latviskai un šajā valstī tieši latviskie jēdzieni tautai ir dziļāki un tuvāki nekā kristietība vai budisms. Savulaik Ernests Brastiņš tautā popularizējis Dievturību.

«Uzskatu, ka reliģija ir cilvēka personīga ideoloģija un viņam nekādi īpaši starpnieki pie Dieva nav vajadzīgi,» viņš teic, «un cilvēkam pašam jāmeklē šis ceļš un jāsarunājas ar Dievu. Ja Dievs ir, viņam jābūt katru dienu ar tevi! Pašreiz lieku kopā savus reliģiskos un filozofiskos uzskatus un ceru, ka paspēšu uzrakstīt – latgaliski! – savu eseju par dzīvesziņu, arī par reliģiju un rituāliem. Indieši saka – joga! Kopsummā tas ir darbs ar sevi.»

Dzeja var būt ierocis

Jau sen Romualds Zarembo sev noformulējis, ka dzeja ir kaut kas īpašs. «Dzejas uzdevums nav tikai sagādāt asociācijas, kas uzrodas un ātri pāriet. Ritms ir sava veida mantra. Tādu dzeju var deklamēt un var prātā paturēt. Tādai ir liels spēks. Tādu tu vari īsi un kodolīgi sev vai citam nocitēt,» viņš saka.

Jautāts par autoritātēm dzejā, Romualds Zarembo nosauc Edvartu Virzu, Jāni Medeni, Kārli Skalbi, Jāni Akurāteru. Politikā? Latgalē – Francis Trasuns, Francis Kemps un Nikodems Rancāns – trīs cilvēki, kas iznesa Latgales Atmodu.

«Šodien ir Latgales studentu centrs,» viņš saka. «Latgale ir, tikai nav cilvēka, kurš to visu saliktu zem viena jumta. Bet briest! Latgales Atmodas pumpuri, zari un ziedi. Es ceru, ka tas notiks un paspēšu to pieredzēt. Gadi man vairs neļauj uzņemties iniciatīvu, jo nav labi, ka tu vārdos vien runā un nevari darīt!»

Anitas Zeiliņas foto

 

Romons Spaitāns

 

Karūgdzīsme

 

Latgaļu karūgs nu dabasu audim,

Azari, zeme kur atspulgu jam,

Pleivoj niu breivi pi sovejīm ļaudim,

Spaitōdams svieteibu pōr nūvodam.

 

Daugovas straume līk trauktīs uz jyuru,

Lubōna leidzums sauc plašumā augt.

Lai Mōras zemeitei piļdejam pyuru,

Vysam te dailumā zīdēt i plaukt!

 

Latgolai sirds, myusu rūkas i prōti,

Myužam lai pōri gaišs debess zylgst jai!

Karūgs myus vīnoj, pi dorba sauc stōtīs,

Spūdrōkō zvaigzne lai tūp Latvejai.

 

Lūgums

 

Aizlūdz par mani, māt,

Tu debesu valodu proti,

Lai dūkstī man neapstāt,

Kaut brīžiem te ļoti grūti.

 

Vēl kveldēs mani un kals

Te prieku un bēdu lejā,

Visu vēju dzirnavās mals

Un trenkās kā zivtiņu zvejā.

 

No miglām, kas zvaigznītes klāj,

Lai pamirdz man actiņa tava,

Lai zinu, tu nepārstāj

Vest mani, kur grūtdienu nava.

 

Tu gaidīsi mani, māt,

Pie mākoņu šūpuļa stāsi,

Kurš labāk prot ieaijāt –

Man dziesmiņu padziedāsi.

 

*   *   *

Man dienas audās vientulību trimdā,

Līdz atnāci. Kaut kur aiz kalniem biji,

Kā gaišu dziju manas dzīves cimdā

Ar savu silto skatu ieadīji.

Ar tava smaida medus karotīti

Nu saldmes pilni vakari un rīti.

 

Trubadūra romance

 

Ak, mīļotā, mans krāšņais zieds,

Tev dziedu serenādes!

Bet tu jau man sav’ rociņ’ liedz,

Pat logā neparādies.

Vai tu jau saldā miegā miedz

Pie savas dārgumlādes?

Kaut gaisa skūpstu manim sniedz,

Nu cik tad tur tās skādes!

 

*   *   *

 

Cik gan ir stabīla latviešu dabiņa –

Kasu tik nabu pie pagalma stabiņa,

Grūti tikt pāri pār kaimiņa žodziņu,

Ielūru aši vien šad tad pa lodziņu –

Sveiki, labdieniņ, un tad nu ar Dieviņu,

Jāskrien jau mājās tak čubināt sieviņu.

Sargāšu namu un pildīšu maciņu,

Čāpošu tālāk pa ierasto taciņu.

Vai tava problēma man var būt tuviņa?

Ne mana cūciņa, ne mana druviņa!

 

Izskaņai

 

Jau tā kā lēnāk, tā kā gausāk

Nu ripo dzīves dižjūgs mans,

Tas prieka kauss kļūst krietni sausāks –

Ir sācies jau mans Ramadans.

 

Vai netīk te pa zemes klajiem

Tev savu ļaužu vidū klīst?

Kam trauc tev sirds uz Himalajiem!

Nav ledus templis jāpazīst!

 

Tā pauž tie pravieši un krīvi:

Būs strādāt, lūgties, meditēt!

Bet grēkos kuļos es pa dzīvi,

Kā uts vēl steidzu gnīdas dēt.

 

Lai kādus dzīve spēlē jokus,

Grib jātnieku no segliem sviest,

It visu pieņemšu es to, kas

Kā liesmas deg, kā ogle dziest.