«OVV» 30.marta numurā ogrēniete un zemes darbu lietpratēja – agronome Ilze Žola atgādina par ūdeņiem, kas zemākās vietās vēl ilgi stāvēs uz sasalušas augsnes, un brīdina: «Šogad nederēs arī vecais ticējums par gada simto dienu – 10. aprīli, kad it kā vajadzētu sēt zirņus.

Jāsaka gan, ka mūsu senči ar zirņiem toreiz domāja pelēkos zirņus, kas ir krietni aukstuma izturīgāki nekā mūsu saldie cukurzirnīši.» Toties starojoša astroloģe kādā žurnālā arī šī pavasara repertuārā ietvērusi parocīgo pantiņu par gada simto dienu un zirņu sēju. Turklāt tas jādarot tumsiņā, bez saules, lai putni neierauga. Un tā kā dienas nosaukumā (10.aprīlis iekrīt sestdienā) nav burta r, tad zirņos nemetīšoties tārpi un tie būšot ar daudzām pākstīm…

Pasmaidu. Cik nekritisks pieprasījums, tik atvieglots piedāvājums. Sak, ja reiz neprotat dzīvot bez kāda, kurš saplāno dienas, tad susaņins jums parādīs ceļu! Vidējam latvietim horoskops piederas vai pie ik rīta rituāla. Kā viegla drošības josta un pie rokas pieturētājs. Esmu sastapusi pat vārdos it kā ļoti ticīgus cilvēkus, kuri kā narkotiku meklē savu kārtējās dienas apsolījumu avīzē. Arī pati to esmu lasījusi un tikpat ātri aizmirsusi. Bija laiks, kad horoskopus konsekventi atšķīru tikai vakaros – sak, redzēs, vai solītais ir kritis makā! Bet katra avīze vai žurnāls man bija paredzējis ko citu…

Arī mūsu lasītāji uzstājuši, lai drukājam «kaut ko no horoskopiem». Parunājot ar lietpratējiem, sapratām, ka īsam laika posmam izvilkt katrai zīmei vidējo un būtiskāko ir diezgan nereāli. Jo tai piederīgie dzimuši dažādos gados, datumos un diennakts stundās. Nav arī noslēpums, ka, cenšoties izdabāt lasītājam, kolēģi citos izdevumos pret šādiem horoskopiem, kas der visiem, nereti izturas vienkārši kā pret interesantu lasāmvielu.

«OVV» izlēmām iet citu ceļu – lūgt astrologu katra mēneša sākumā sniegt kopējās tam raksturīgās tendences. Neiestājamies pret astroloģiju, bet gan pret diletantisku un paviršu pieeju tai. Tā teikt – lasi, ko lasīdams, domā ar galvu un sargi savus sēklas zirņus!