Esmu lauciniece, birzgaliete, bet pēdējos gados ziemas pavadu Rīgā, sava vecākā dēla ģimenē. Kā jau lauciniece, mīlu visus dzīvniekus, kuri mums laukos bija vajadzīgi. Rīgā tie ir suņi. Birzgalē man visi lielie suņi bija draugi. Tāpat ir arī Rīgā. Te man ir draudzene Džesika. Viņa ir liela, tumšu muguru, dzeltenām ķepām un vēderu. Džesika ir ļoti priecīga, kad mēs ārā sastopamies. Es viņu apmīļoju. Kad pērnruden atgriezos no laukiem, tad vispriecīgākā bija Džesika. Viņa slējās man klāt un priecīgi rēja. Izlaista pastaigāties, Džesika parasti neievēro nevienu, bet, ja es lejā sēžu uz soliņa, tad viņa nāk ar mani sasveicināties. Ieslēgta istabā, Džesika vienmēr dzird, ja nāk kāds svešs cilvēks, un skaļi rej.
Kad sēžu ārā uz soliņa, man garām iet vairāki suņi – lieli un mazi. Lielie parasti grib ar mani draudzēties. Vienā dienā kāds milzenis izraujas saimniecei no rokām, pieskrien pie manis, nolaiza man roku un ieliek galvu klēpī. Vīrietis, kurš sēž turpat blakus, jautā: «Vai tas suns ir jums labi pazīstams?» Atbildu, ka redzu viņu pirmo reizi. Tā varētu turpināt un turpināt.
Ar kaimiņiem esmu iedraudzējusies. Viņi man pūlas palīdzēt, kad kāpju pa trepēm lejā no piektā stāva, kurā dzīvoju. Reiz man ļoti sāpēja mugura, un otrā stāva kaimiņi iedeva zāles, kurās jūras sīpols sajaukts ar degvīnu. Sāpes pārgāja. Pēc šīs receptes arī pati pagatavoju zāles. Un, kad kaimiņam sāpēja mugura, teicu, lai ierīvē, cerams, ka palīdzēs! Viņš izveseļojās. Tā mēs draudzīgi sadzīvojam.
Kas ir mans spēka avots? Dievs. Es katru vakaru un rītu lūdzu Dievu. Ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet par visiem godīgiem cilvēkiem Latvijā un arī visā pasaulē. Lai Dievs palīdz visiem godīgiem cilvēkiem! Lūdzu arī par Latviju – lai laukos vairs neaug brikšņi, lai kuplo labība un lini, lai atkal strādā rūpnīcas, lai darba ir gana tepat un tas nav jāmeklē svešumā!