Shēmu loģikas klupienos

[ A+ ] /[ A- ]

Kaut arī balsu skaita ziņā valdošo koalīciju var uzskatīt par stabilu, nekādu drošu pastāvēšanas garantiju tai neviens vairs nedod: tiklīdz viens sasprindzinājums pierimst, tā uzbango nākamais.

Un kamēr cēloņa sakne dzīva, nekas neliecina, ka kaut kas var mainīties. Vismaz pēc būtības ne. Vismaz līdz vēlēšanām jau nu noteikti ne.

 

Ir nu gan nožēlojami: ne tikai Saeimā, bet arī pašas valdošās koalīcijas dzīlēs nemitīga grūstīšanās par ietekmi, kuru ļoti ticamā kārtā nosaka un groza politisko aizkulišu shēmas, kas zīmējas ne bez naudīgu onkuļu ziņas, kas ik pa laikam izspīlējas te oranžā, te zaļi zemnieciskā, te vēl kādā citā pozā. Šādos apstākļos runāt par valdības stabilitāti un politisko atbildību būtu ne vien muļķīgi, bet arī bezgala naivi. Tāpēc saasinātie strīdi par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša apstiprināšanu nākamajiem četriem pilnvaru gadiem kļūst par atklātiem, gan slēptiem politisko kauju laukiem.

 

Balsošanas dramaturģijas miglā

Sakarā ar priekšā stāvošo ģenerālprokurora apstiprināšanu vai neapstiprināšanu – no bijušo augstu amatpersonu mutēm (Vaira Vīķe Freiberga, Andris Guļāns) nākuši priekšlikumi to darīt pretēji tam, kā to nosaka Saeimas kārtības rullis, attiecīgi, balsojot atklāti, nevis aizklāti, protams, izdarot attiecīgus grozījumus kārtības rullī. No vienas puses var apstrīdēt šādu iespējamo Saeimas iekšējās demokrātijas sašaurināšanas vajadzību, no otras tautai būtu derīgi arī šad tad savus varoņus zināt. It īpaši tad, ja pamatotas aizdomas par balsošanas «lugas» iestudēšanu ārpus Saeimas, ja svaigā atmiņā pērnā gada 22. oktobra Saeimas lēmums neapstiprināt Augstākās tiesas (AT) tiesneša amatā tiesnesi Māri Vīgantu, neskatoties uz to, ka viņu šajā postenī virzīja AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, saņemot atbalstu gan no Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas, gan Saeimas Juridiskās komisijas. Administratīvo tiesnešu biedrība toreiz nāca klajā ar paziņojumu, ka Saeimas lēmums pārkāpj tiesneša personiskās neatkarības principu un pat tiktāl, ka «Saeimas lēmums ir atriebība tiesnesim Mārim Vīgantam par to, ka tiesu lietās tiesnesis ir ievērojis Latvijas Republikas Satversmes 83.pantā noteikto tiesneša padotību likumam», saistot to ar faktu, ka tiesnesis savulaik sankcionējis par oligarhu dēvētā Aivara Lemberga arestu. Arī bijušais AT priekšsēdētājs Andris Guļāns Vīganta noraidījumu uztver kā politisko aizkulišu diriģenta atriebību tiesnesim, ko portālam «Citadiena» izsaka nepārprotami: «…ir diezgan pieņemama versija, kas cirkulē sabiedrībā, ka ietekmīgais cilvēks, kuram, iespējams, ir pietiekama ietekme uz deputātiem, ir panācis šādu balsojumu. Un tā ir atriebība.» Skaidrs ir viens: ja jau reiz bijis tik spilgts piemērs amatpersonas noraidīšanas precedentam, arī balsojumā par ģenerālprokurora apstiprināšanu sagaidāmi līdzīgi pārsteigumi, jo – ne Saeimas sastāvs mainījies, ne attiecīgo politisko spēku labvēlība pret Maizīti…

 

Loģiku pretstatos

Nesaucot sevi tiešā vārdā, kā uz delnas redzami gan Jāņa Maizīša atbalstītāji, gan noliedzēji. Katrs ar savu loģiku un neloģiskumu arī. Vieni (Maizīša iespējamie piekritēji) pastāv uz to, ka deputāti ir pērkami vai citādāk ietekmējami, tāpēc balsojumam jābūt atklātam. Otri (Maizīša iespējamie pretinieki) mēģina pamatot, ka tieši atklātā balsošana vistiešāk ietekmē deputāta pozīciju, jo, balsojot anonīmi, viņa izvēle ir brīva un paliek citiem nezināma. Bet kā vieniem, tā otriem loģika klibo. Pirmkārt, iespējamie Maizīša atbalstītāji acīmredzami grēko ar grūti pamatojamu demokrātijas sašaurinājumu, jo patiesi brīvu izvēli dod vien aizklāta balsošana. Otrkārt, atklātās balsošanas variantu var uzskatīt par sava veida deputāta ietekmēšanu tieši ar savu atklātumu, jo ikviena deputāta brīvību ietekmē īkšķa žests un balsu uzmanītāju karstā elpa pakausī. Treškārt, uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu vieglāk pieļauj aizklāta balsošana, jo darījums paliek nezināms. Ceturtkārt, pēc «uzmetēju» loģikas spriežot, šai balsošanai arī savs trūkums, jo var sanākt tā, kā daždien jūrmalgeitā – paņemt paņems, bet balsojot var arī «uzmest»… Piektkārt, pēc formālās loģikas spriežot, tieši vai netieši neviens variants neizslēdz deputāta ietekmēšanu.

Bet veselais saprāts un patiesības loģika uzliek par pienākumu deputātam gluži vai neiespējamo – jebkurā variantā, paceļoties pāri amorālam diktātam, balsot pēc sirdsapziņas (ja tāda ir), goda (ja tāds ir) un taisnības, kas ir vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no shēmu ietekmes. Andris Guļāns uz pieņēmumu, ka tas nav tikai jautājums par ģenerālprokuroru, bet arī par to, kas un kādā veidā pārvalda valsti, negaidīti pasaka to, ko zina vai visi: «Es ar pārliecību varu teikt, ka, runājot par Maizīša pārvēlēšanu, mēs runājam par daudz plašākām, sasāpējušām problēmām. Runājot ar saviem draugiem un paziņām, kas strādā citās jomās, diezgan atklāti runā, ka daudzus jautājumus valstī nosaka divi vai trīs cilvēki»… Ja bijušais AT priekšsēdētājs nav tas pats, kas «viena tante teica», un izskatās, ka šoreiz viņam var ticēt, tad citi komentāri lieki. Tikpat lieka kļūst uzziņa, ka neredzamu režisoru diktēta partiju andele nebeigsies, kamēr vien dzīva šīs ligas cēloņa sakne – partiju vara, kuras tauku audzēšana izriet no pašas sistēmas loģikas.