Sieviete ceļ Baznīcu

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Alla Kuhaļska. Lielvārdē no 1989. gada.

«Šis ir pirmais portretējums, kas ietverts jaunajā grāmatā, kas kā ziedu vija tiks novīta Lielvārdes 810. jubilejai. Šajā grāmatā būs personības – ne tās pašas skandalozākās, bet tās, kas pēdējos 20 gados strādājušas vairāk, nekā prasījis šis laiks. Tās, kas nodrošinājušas Lielvārdes vārda skanīgumu. Tie ir gudri, talantīgi, groteski cilvēki – savējie,» ieceri skaidro raksta un topošās grāmatas autors Juris Reihlers. «Tas ir kopdarbs ar Māri Rožānu, kurš šīs personības iemūžinās fotogrāfijās.»

 

Rīts Allai atnāk ar domām, tad, kad nakts vēl silti savos pēļos ietin un neatlaiž, domas jau dodas savos rūpju ceļos, un darāmā ir tik daudz. Varētu vēl gulēt, bet pavasaris kā strazds nebēdnīgi klauvē un tieši pie sirds un aicina ielēkt ar viņu pašā ziedēšanas viducī .Viņa domā un klusumā saliek darāmos darbus to secībā. Bet prāts pa brīžiem iet savus ceļus, un domas krustīmi vien.

Diez kādā valodā tad dzied putni aiz loga, gan šeit, gan viņas bērnības Daugavpilī? Un kā visi tos saprot? Kādā valodā sarunājas bites un skudras, tik steidzīgi darbus darot, un vai viņām vispār ir laiks sarunāties?

Alla savus darba gadus atdevusi pavāres arodam kolhoza «Lāčplēsis» ēdnīcā un tad vēl garus gadus Lielvārdes vidusskolas ēdnīcā. Viņa patiešām darīja darbu, ko no sirds mīlēja. Laiki mainījās, arī viņai nācās mainīties līdzi un atrast savu jaunu vietu, bet tepat, starp ierastām vecām. Ikdienas rūpes ir viņas mājas, bet tās kļuva par šauru, jo dvēselei pietrūka lidojuma. Viņa vēlējās kādu savā sirsnībā ietīt un sasildīt, viņa vēlējās būt blakus tik daudziem un palīdzēt. Liktenis viņu ielika Lielvārdes pareizticīgo draudzē, un viņa uzņēmās draudzes priekšnieces amatu. Visgrūtākajā brīdī, kad šo namu draudze saņēma, savējo noplicinātu, laika un varu maiņu nepasargātu, kā bijušo kopdzīvošanas mītni. Alla kļuva par baznīcas galveno sargu, cēlāju un draudzes centru. Sievietes spīts bija lielāka par mazās draudzes rocību, katra atteikšanās un pretestība tikai nostiprināja viņas gribu, un tas pamazām kļuva par viņas sirds darbu. Sieviete cēla Baznīcu. Tāpat kā P. Putniņa «Ar būdu uz baznīcu», sievietes griba bija tā, kas būdu cēla par Baznīcu. Ar diviem kupoliem, ar zvanu torni, tādu, kāda tā jau savā godībā šeit reiz bija.

Alla nav no runātājām, bet ir darītāja – darītāja citu labumam un priekam. Viņa savā ticības pārliecībā spēj iedzīvināt mazas lietas ar mīlestību un palaist pasaulē, un tajās redzēt lielumu. Tās atgriežas pie viņas ar svētības lielumu.

Viņai nepieder smalkas rotas un lepni zīmola apģērbi, bet pieder dienas skrējiens starp darbu, līdzcilvēkiem un kūpošu kartupeļu katlu savējiem, kam pietrūkst šis pasaules mīlestības. Viņas draudze gaida tās svētdienas, kad kopā būs arī pēc. Katrs ar savām raizēm un neizdošanos šajā pasaulē, kopā tajās pusdienās, kur Kunga klātbūtne ir visā.

Viņa kautrīgi slēpj savas sastrādātās rokas, kā atvainodamās, kā vainas sajūtā, kā vienkāršajā smaidā. Un divas bezgala laimīgas acis runā pašas par sevi, tās atduras debesīs. Viņa spēj pateicībā noliekt muguru, tā mācīdamās salauzt savu gribu un būt pazemīgai par katra pienesumu kopējai lietai. Ticība ir viņas vairogs, tā liek žēlastībā sēt dvēseles mieru citos. Sējēja talants, protot uz augļiem gaidīt. Par došanas prieku, par palīdzēšanas prieku ir Allas domas. Viņa ir sargātāja, stipri plaukstās turot mazumiņu un vēl neuzceltā nama atslēgas. Un Dievs viņai patiešām dāvā savu piemetamo daļu, tad, kad vismazāk to gaida.

Alla ceļ Baznīcu, un viņa to izdarīs, jo vispirms to jau ir uzcēlusi caur sāpēm savā dvēselē, uzcēlusi ar ticību pāri savām šaubām, nespēkam, ar sievietes spītu. Tagad viņa to ceļ savējiem, ar pārliecību, ceļ gudri, bet pasauli tajā neielaižot. Laika un Lielvārdes krustcelēs ir viena jauna zīme, paliekoša. Ar krusta vertikāli, ar tiešumu debesīs, ar sievietes prātu, neprātu, ar asarām, pāri savējo neticībai. Uzcelta ne Lielvārdes ēdamajā, ne dejojamajā, ne prieka daļā, bet nomalē, caur kuru iet ceļš uz pasaules, uz ticības, arī uz Lielvārdes centru.

Putni dzied mīlestības valodā, tādēļ mums visiem tā ir saprotama. Skudras sarunājas reti un tad runā padarīta darba valodā, un viņu veikums jau mums ir arī redzams.

Alla runā abās valodās, bet visvairāk klusējot, savā pārliecības, savā ticības, savā dvēseles valodā, zinot par izdošanos, jo ar mīlestību var pasauli pārveidot. Viņa dara savu Mīlestības darbu.

Māra Rožāna foto