Taurupes pagasta «Sidrabiņos» mīt liela, draudzīga ģimene – Sandra Gavre un astoņi aizbildniecībā esoši bērni, gluži kā viņas pašas atvases. Pērn Madlienas biedrības «Otrās mājas» vadītāja Lilija Paegle, kura ikdienā arī veic godprātīgu misijas darbu savu ļaužu labā, izvirzīja Sandru «Latvijas lepnuma» titulam.

Ne jau atzinības dēļ Ķeipenes «Sautiņos» dzimusī Sandra rūpējas par bijušajiem dzīves grūtdieņiem, kuru likteņi varēja izvērsties visai neapskaužami. Kā ritējis viņas mūžs? Vispirms jāatgriežas pagātnē.

 

Īsa vizītkarte

No «Sautiņu» mājām Livdānu saime pārcēlās uz Vatrānes «Vēsmiņām». Pēc Vatrānes četrgadīgās skolas un Ķeipenes pamatskolas absolvēšanas Sandra vēlējās turpināt izglītību medicīnas jomā. Viņas bērnības sapnis bija kļūt par ķirurģi, lai palīdzētu cilvēkiem, atbrīvotu viņus no sāpēm un slimībām. Tomēr pēc vecmāmiņas ieteikuma jauniete izvēlējās mācīties par veterinārārsti, jo arī mūsu mazajiem draugiem bieži vien nepieciešama palīdzība, tikai viņi paši par savu kaiti neko pateikt nevar. Pēc Bebrenes sovhoztehnikuma beigšanas jaunās speciālistes pirmā darba prakses vieta bija Taurupē, bet lielākais sievietei smagā aroda periods pavadīts dzimtajā Ķeipenē. Kopā ar pirmo vīru Jāni Veliku nodzīvoti 22 gadi, izaudzināti dvīņi Agris un Ilze, kā arī Ingus. Savulaik «Rutuļu» mājās bijusi paliela saimniecība, turētas septiņas govis, 15 cūkas. Grūts dzīves posms sākās pēc vīra aiziešanas mūžībā, pieredzēta sāpīga mantas dalīšana, bet Sandra bija pārliecināta, ka labie gadi vēl būs un viņa visu spēs izturēt.

14 gadus S. Gavre bija Ķeipenes «Skalavu» kautuves līdzīpašniece. Par pirmo palīdzīgo roku jāpateicas uzņēmējai Ivetai Liniņai, kā arī Jānim Litvinovičam, ar kuru kopā nodzīvoti astoņi gadi.

 

Visi bērni savējie

«Vienmēr esmu domājusi par lielu mājas saimi,» atklāj Sandra. «Pirmā manā ģimenē nonāca Kristīne, jo viņas māte – strādniece «Skalavās» – nodibināja jaunas attiecības un meiteni atstāja. Ķeipenes pagasta sociālā darbiniece man ieteica nokārtot dokumentus, un tā viss notika. Kristīne pabeidza Suntažu sanatorijas internātpamatskolu, izmācījās par frizieri un, lūk…, kļuva par manu vedeklu. Agra un Kristīnes dēlam Kevinam jau trīs gadi, taču nu viņi šķīrušies, un dēlam ar jauno dzīvesbiedri februārī ir piedzimis Džonatans Markuss. Agris jau septiņus gadus dzīvo Īrijā, brauc uz kuģa kopā ar latviešu puišu komandu, zvejojot krabjus.

Vecākā dēla pēdās iet arī Ingus, kurš šobrīd strādā pie brāļa par palīgu, mācās kapteiņa kursos, lai iegādātos pats savu kuģi. Viņš precējies ar latviešu meiteni Janu, ģimenē gaidāms pieaugums. Ingus, šķiet, latvietis līdz matu galiņiem, «Sidrabiņi» ir viņa nopirktās mājas, kurās atgriezties pēc naudas pelnīšanas svešumā.

Ilze joprojām dzīvo Ķeipenē un audzina divas meitas Martu un Danu.

Kā nu dzīvē negadās – Jānis Gavris bija mana pirmā mīlestība. Šajā laulībā Ķeipenes «Rubeņos» laimīgi aizvadīti astoņi gadi, kopā dejots Ķeipenes senioru deju kolektīvā, būts lielajos Dziesmu svētkos. Kādu reizi ieminējos – pašu bērni izauguši, māja liela, varbūt paņemsim divus bērnus aizbildniecībā. Tā no Skrīveriem atnāca Kristaps un Kristīne, brālis un māsa. Gadu gaitā man izveidojusies laba saikne un draudzīgas attiecības ar Skrīveru bāriņtiesas priekšsēdētāju Intu Rinmani. Tāpat no turienes pie mums ieradās vienas ģimenes pārstāvji Vadims, Angelina un Aleksandra, kā arī Daniels, bet Sofija un Nauris – no Jaunjelgavas novada Daudzevas. Katram no pieņemtajiem bērniem ir savs vairāk vai mazāk skumīgs dzīves stāsts, katram nācies rast individuālu pieeju. Mēs neesam audžuģimene, jo likumā teikts, ka no tās bērnus var izņemt jebkurā brīdī, bet aizbildniecībā viņi paliek līdz 18 gadu vecumam. Visi esam vienādi – ne jau naudas dēļ man tik kupla saime (par aizbildniecībā esošu bērnu valsts atļaujas maksāt vien 32 latus… – U. P.). Es viņiem saku – būšu jūsu mamma arī pēc pilngadības sliekšņa, par tālāko lemsiet paši».

 

Paldies labvēļiem un prieks pašiem par sevi

Stāstījumu turpina Sandra: «Ļoti bēdīgs bija šā gada marts, kad mūžībā aizgāja mans vīrs Jānis Gavris un neilgi pēc tam arī tēvs. Kārtējo reizi nācās izturēt likteņa triecienu un mantas dalīšanas pazemojumus. Ar pavisam nelielu iedzīvi nonācām Taurupes pagasta «Sidrabiņos». Liels paldies par atbalstu tiem cilvēkiem, kuri man ticēja, īpaši – Ķeipenes pamatskolas direktoram Mārim Siliņam, skolotājiem Daigai Bombānei un Andrim Upeniekam, kā arī Lilijai Paeglei. Man prieks, ka visi bērni atkopušies, dzīvo draudzīgi, bez striktas komandēšanas veic savam vecumam atbilstošus pienākumus. Pēc vīra nāves ļoti izmainījās Vadims, tagad kā vecākais izpilda grūtākos saimniecības darbus. Šobrīd viņa dienas kārtībā ir spēļu namiņa – lapenes celtniecība, malkas sagāde. Kopīgiem spēkiem bērni izveidojuši zedeņu sētiņu, nobruģējuši ar ķieģeļiem pagalma celiņus, ierīkojuši smilšu kasti. Vecākās meitenes gatavo ēst, mazgā traukus, strādā siltumnīcā un dārzā, jaunākajiem – savi palīgdarbiņi, tai skaitā kārtības uzturēšana zēnu un meiteņu istabās. Protams, tiek lasītas meža veltes – ogas un sēnes, kā arī izmantota iespēja pamakšķerēt Laimoņa Jansona privātajos dīķos Ķeipenē. Tāpat liels atbalsts nāk no kaimiņu – Lapsu ģimenes, no viņiem var nopirkt piena produktus. Pavisam «Sidrabiņos» ir pieci hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes un seši hektāri meža. Par zemes sakopšanu jāpateicas Viesturam Lapsam, kurš vajadzības gadījumā salabo mums piederošo traktoru, kā arī Andrim Līcītim, kurš ziemā bez atlīdzības izšķūrē aizputināto pievedceļu līdz mājai.»

 

Mīlēt otru un mīlētam būt…

Ķeipenes jaunās organizācijas – nodibinājuma «Zied Ģimene» vadītājas Sandras Gavres diena sākas agri no rīta. Labā laikā viņa iziet uz terases, bauda rīta kafiju un priecājas par diviem zaķiem, kuri bieži vien draiskojas pie tuvīnajiem bērziem. Kad bērni aiziet uz skolu, iestājas klusums, kas šajās mājās nav raksturīgs, tāpēc gandrīz vai sit pa nerviem… Ķeipenes pamatskolas apmeklētāji labi mācās, Vadims (nu jau Ogres Valsts tehnikuma audzēknis) un Aleksandra guvuši lielus panākumus modernajās dejās; dzied un danco arī mazākie.

Sandras lielākais vaļasprieks ir adīšana. Klusajā sezonā tiek noadīti gan cimdi, gan zābaciņi, gan vairāk nekā 100 pāri zeķu. Agrāk atlika laika arī džemperiem. Ikdienas darbu vidū saimniecei nav svešas tehniskas lietas. Viņa labprāt vada automašīnu, traktoru utt.

Par «Sidrabiņos» valdošo pozitīvo gaisotni, radoši darbīgo soli un siltajām savstarpējām attiecībām liecina bērnu uzmanības pierādījumi mammai – piemēram, rožu ziedlapiņu taka istabā un īpaši aizkustinošā dāvana – pašu uzņemtā un sagatavotā videofilmiņa ar bildēm un sirsnīgu mūziku, mātei veltītām fona dziesmām. Ļoti simboliskas, šķiet, pirmajā kadrā redzamās rindas «Visaugstākā laime, ko cilvēks var gūt, ir mīlēt otru un mīlētam būt…»

Uldis Prancāns

 

Ulda Prancāna foto