Sirdsdomieši: Kad ievas un ķirši Latviju baltu bur

[ A+ ] /[ A- ]

… Un atnāca Pegazs

Sirdsdomieši: Kad ievas un ķirši Latviju baltu bur

 

 

V.Brīdiņš

***

Caur Tevi kā caur birztalu

ar sidrablapām diena iet

un atļauj smieties,

cik tīk, un gavilēt

tik brīvi!

Jo vaļā atvērti ne tikai logi,

ir upes brīvas, un Tavai jūrai

atņemti ir slogi.

Caur Tevi kā caur birztalu ik mirklis iet!

 

Līga Andronova

***

Kad ievas un ķirši Latviju baltu bur,

Tad katra mājasmāte pavardu kur

Un ikvienam baltu galdautu klāj.

 

Kad dzeltenās pienenes un vizbuļi mežmalās guļ,

Tad saule siltu debessmannā kuļ

Un zeme mums savu mīļumu dod.

 

Kad atnāk maijs,

Tad dzīve zaļāka tiek,

Lai cilvēku sirdis maigākas top.

 

 

Ilga Rēdmane

Vēlos!

Dāvā man tādu dzirdi,

Lai dzirdētu, kā zeme elpos,

Vēlos tādu sirdi,

Lai savā zemes piciņā iemīlētos!

 

Vēlos tik smalku ožu,

Lai pelēkā smilga smaržotu

Kā simt rožu!

 

Vēlos tik labu garšu,

Lai rudzu roga

Pēc maizes klaipa garšotu!

 

Vēlos tik jūtīgu tausti,

Lai sajustu,

Kā caur Tēvzemes gaisu

Tiek brīvības, mīlestības

tīmekļi austi!

 

Laimes hormons

Ilga Rēdmane

Sajūta, ka esmu veiksmīgi piedzimusi ļoti izcilā laikā, kurš devis iespēju piedzīvot tādu pasaules dinamiku, lielus vēsturiskus un astronomiskus notikumus. Domāju, maniem vienaudžiem, laika biedriem arī piemīt šī sajūta.

Pirmkārt, Ulmaņlaiks. Vēl ļoti agrā bērnībā, no autiņiem tikko izkūņojusies, bet šo to atceros. Tēva brāļa Viļa, latviešu armijas virsnieka, stādītās ozolu un liepu gatves tēva mājās. Brašo, stalto tēvu Jūliju Latvijas aizsarga formas tērpā, mammītes mīļo smaidu, ar lepnumu uz viņu raugoties. Jaunāko tēva māsu Mildiņu – skolnieci Gaidu formas tērpā. «Atpūtas» žurnālus ar skaistām bildēm.

Otrkārt, Otrais Pasaules karš. Šausmas, bailes, asinis, sāpes. Šķiršanās no tēva, pavadot emigrācijā, kad mūsu zemē ienāca okupanti. Izlaupītās vectēva mājas, pēckara ziemā pārciestais bads, mūžīgais izsalkums, ēdot tikai kāļus.

Treškārt, Krievijas okupācijas laiks pusgadsimta garumā. Padomijas murgs ar kolhoziem un čeku. Pionieri un komjaunieši. Glābšanās no izvešanas uz Sibīriju. Tomēr daudzi tūkstoši tautiešu pārcieta nežēlīgo deportāciju. Ar ticību Brīvībai un labākai dzīvei.

Ceturtkārt, atmoda, Tautas fronte. Ar mītiņiem Rīgā, kur ar parakstiem apliecinājām savas alkas pēc brīvības un neatkarības. Dziesmotā revolūcija. Sarkanbaltā karoga šūšana pa nakti.

Piektkārt, Latvijā atgūtā neatkarība. Kaut pastalās, bet brīvi. Ceturtais Maijs Krastmalā, skanot Latvijas himnai, plīvojot sarkanbaltajiem karogiem, dzirdēt Anatolija Gorbunova pasludināto deputātu balsojumu par Neatkarību.

Seškārt, astronomiskā tūkstošgades maiņa 1999. – 2000.

Ne katram to piedzīvot lemts: / Brīvs iesoļo mans laiks / Otrajā tūkstošgadē, / Un varens tam temps. / Pār planētu ceļas brīnumu tvaiks – / Soļo laiks divtūkstošgadē.

Septītkārt, dzīve neatkarīgajā Latvijā. Pavērtas durvis un ceļi uz Eiropu un Pasauli. Vārda un viedokļu brīvība. Bet visatļautība gan man nepatīk. Kā jums? Iespēja bez bailēm iet uz Dievnamu un atzīties, ka esmu kristiete – pēc piedzimšanas kristīta, drausmīgajos padomju cenzūras un nolieguma gados iesvētīta.

KODS: Es taču esmu laimīga! Tik daudz paspējusi savā ne pārāk garajā mūžā piedzīvot šajā globālajā pasaulē!

Tas ir mans laimes hormons.

 

Gunta Babra

Mīlēsim savu Latviju!

 

Par Latvijas brīvības sauli

Vectēvi cīnījās sīvi,

Lai sarkanbaltsarkanais karogs

Pār novadiem plīvotu lepni.

 

Trīs zvaigznes un Latvijas karogs

Stāsta par pagātni skaudro,

Par ticību, cerību, mīlu,

Par laimi, kad Dzimtene apskauj.

 

Bet latviešu valoda dzimtā

Ik latvietim šūpulī likta.

Tā vienmēr būs svēta un dārga,

To nevarēs atņemt neviens.

 

Mēs, latvieši, esam un būsim,

To nevarēs noliegt neviens.

Mēs mīlēsim Latviju savu

Kā māti, kas dzīvību dod.

 

Uldis Prancāns

***

sirdi sargā krūšu vairogs

svece grūtsirdīgi plīvo

pasaulsvēji spēkus vairo

mūsu zeme tomēr dzīvo

piedrazota apmīļota

suņu būda – Gaismas pils

tomēr svēta – Dieva dota

kamēr Dievs mums nezudīs

kamēr raisāmies no verga

senču asinis plūst klāt

kamēr pašiem pietiks spēka

dziļas garamantas krāt

necerēt un debess pienu

tumšā naktē zaļā zālē

nedrebēt par tumsas sienu

kad jau zibens plaisma tālē

ilgi nāks vēl visa spozme

viedums mīļums ko drīkst skart

būsim stipri dzīve nosmej

vajag tikai sēt un art…

 

Skaidrīte Logina

***

Kad pirkstu gali iemirks dīķa ūdenī

Un zaļās ūdensrožu lapas plaukstās guls,

Kad varžu kori sasauks klausītājus,

Kad dūņās visi sastrēgumi gurs,

Kad rītos migla lēniem vāliem augšup celsies,

Kad brūnās vilku vāles krēslā skums,

Kad dēles izvīs melnos lokus

Starp sīkiem akmentiņiem pakrastēs

Un dibenā pie ūdensrožu kātiem grims,

Kad dienā saule ievizēs starp brūnā ūdens acīm,

Kad mēness nakti ziedlapiņās burs –

Būs jaunas dīķa sajūtas,

Būs atkal vasara,

Būs ziemas mierā sastāvējies ūdens

Atjaunots un atkal dzīvs.

 

Ziedonis Romāns

***

Te tava dzimtene,

Ar citām tautām kopā.

Ar citām rasēm,

Bet darbiem, domām kopējām.

Ar zilām upēm, ezeriem,

Ar baltiem bērzu vainagiem,

Ozolu un liepu gatvēm,

Dziļo jūru,

Sveķu pilnām priedēm liedagā.

No katra cilvēka

Dzīve te krāsaina kļūst,

Liela vai maza darba solis

Pretī gaišākai dzīvei iet.

 

Iveta Sarmule

***

Šai zemē piedzimis –

Audzis, skolā gājis.

Spēkus atdevis Latvijai,

Lai senču vēsturi mācītos.

Jāņem līdzi dzīvē,

Kas vajadzīgs tieši man.

Mācīties paņemt

Un atdot tautai,

Lai tā redzētu,

Ka esi gājis un virzījis

Nākotni.

 

Lonija Kalniņa

 

Paldies, mana brīvība!

 

Esmu brīva kā meža meita, paldies, mana brīvība,

Daru visu, ko sirds kāro, paldies, mana brīvība.

Brīva no parādiem, brīva no naudas.

Priecājos par jaunu dienu, paldies, mana brīvība,

Mana iespēja, varēšana, gribēšana,

Viss man ir dots, jāprot izmantot, paldies, mana brīvība,

Es vēl varu līksmoties un dejot,

Varu skaisti dzīvot, paldies, mana brīvība,

Varu vijoli spēlēt,

No rīta saullēktu vērot, paldies, mana brīvība,

Varu mīļi Dievu lūgt

Un savus darba augļus plūkt, paldies, mana brīvība!

 

Artūrs Mangulis

Var būt arī  pilnīgi otrādi

Vai tev ir gadījies braukt auto kopā ar tuvu cilvēku un ilgi, ilgi nesarunāties?

Pirmajā brīdī uzreiz nodomāsi – laikam jau kaut kas nav kārtībā. Bet var taču būt arī pilnīgi otrādi – viss ir ideāli, jūs saprotaties bez vārdiem un nevajag neko lieku.

Vai tev ir gadījies svinēt svētkus klusumā, sevī-dziļi, svinēt ne tā, kā vienmēr, pie bagāti klāta galda kopā ar draugiem? Pirmajā brīdī uzreiz nodomāsi – kas tad tie par svētkiem bez draugiem? Bet var taču būt arī pilnīgi otrādi – viss ir ideāli; tu svini ar domām par brīvību, un reizēm vajag palikt divatā, lai līdz galam viens otru sadzirdētu, novērtētu, nosvinētu un kopā arī paklusētu, lai līdz galam saprastu, ka viens bez otra jūs vienkārši nebūtu un svinēt arī ko nebūtu, lai iemācītos parūpēties viens par otru.

Vai svinēt nozīmē arī vienkārši domāt ko gaišu par to, kam ir svētki? Droši vien arī tev ir gadījies būt svinībās, kur beigās īstais svinību iemesls tiek nolikts otrajā plānā un, svētkiem beidzoties, tu īsti nesaproti, kam vajadzīga tāda svinēšana.

Nesatraucies, ja šoreiz nesanāks svinēt pie baltā galdauta – svētku baltumu noteiks tas, cik daudz baltu domu jums ir vienam par otru, un notici – svētki būs izdevušies!

 

Tevi svinu es nervu galos

Ja mazliet dīvaini reaģēs dzīvsudrabs

Un dīvaini satrauksies elpa,

Tas šodien tā vienkārši notiek –

Šaurā jumtistabiņā domām plaša ir telpa.

 

Telpa, kur domāt par tevi,

Kāpēc atkal šodien kaklā dīvains kamols?

Pat ja šodien blakus nav draugu,

Tevi svinu es savos nervu galos.

 

Ar klusuma vārdiem, ar domu pieskārienu,

Ar skatienu gleznā, tevis gleznotā, brīvā,

Ar visu, kas, tikai apstājoties,

Ļauj atkal nonākt kustībā dzīvā.

 

Elvīra Bremšmite

Es sveicu Tevi, Latvija!

Es sveicu Tevi, Latvija,

Ar brīvību, ko ieguvām.

Ar dzīvību,

Ka nosargājām mūs.

 

Kā maza zvaigzne

Brīvo tautu zvaigznājā

Tu mirdzi drošībā,

Jo citas zvaigznes sargā Tevi.

 

Lai darbi sokas

Un veiksmes daudz,

Lai neveiksmes mums garām iet

Un mūsu Latvija lai plaukst!

 

Elita Bičevska

***

Caur baiļu trīsām,

it kā zirnekļa tīklos ieaijāti,

dīgst piecdesmit graudi sietā.

Līdz mākoņu biezums plīst

un līst pār izsalkušo zemi,

kur vēja kokle skaņu rod,

kur koku saknes veras,

kur vibrē gaiss no ļaužu pūļa,

no trauksmes, prieka, no uzvaras.

Ir karogs uzvilkts mastā.

Ir Latvija no jauna atjaunota.

Nu gaviles kā sudrabs stīgo

pār Daugavu, pār Rīgu sirmo.