Skaidrīte Tilaka: «Es to nedaru ne naudas, ne slavas dēļ, tas ir mīlestības darbs»

[ A+ ] /[ A- ]

Skaidrīte Tilaka, saņemot apbalvojumu «Gada Novadnieks».

Skaidrīte Tilaka, saņemot apbalvojumu «Gada Novadnieks».

Lielvārdiete Skaidrīte Tilaka ir režisore Lielvārdes Pensionāru biedrības senioru amatierteātrī «Paši», kur strādā brīvprātīgi, par to nesaņemot finansiālu atlīdzību. Uzvedumos tiek iesaistīti ap 20 senioriem, un šis ir vienīgais senioru teātris Latvijā. Seniori piedalās Ogres apriņķa teātra skatēs un 2015.gadā saņēmuši augsto I pakāpes diplomu. Lielvārdes novada svētkos, 30.jūlijā, Tilakas kundzei par apzinīgu un brīvprātīgu režisores darbu un Lielvārdes novada vārda popularizēšanu tika pasniegts pašvaldības apbalvojums «Gada Novadnieks».

– Kā sākās jūsu aizraušanās ar teātri?

– Laikam katram cilvēkam liktenī jau ir ierakstīts, kādā virzienā viņam sava dzīve jānostaigā. Varbūt, ka tas nāk mantojumā no vecākiem, bet tādā gadījumā tā varētu būt dziesma, nevis teātris, jo mums rados ir vairāki pazīstami dziedātāji. Arī manai mammai pašai bija brīnišķīga balss, un pati 30 gadus esmu dziedājusi Ogres skolotāju korī. Teātris – tas atnāca pats, jau mācoties pamatskolā piedalījos teātra pulciņā. Pēc tam mans ceļš aizveda uz Jelgavas Pedagoģisko skolu, kur mācījos vienā kursā ar dzejniekiem Viktoru Līvzemnieku, Jāni Sirmbārdi un Jaunatnes teātra aktrisi Tamāru Soboļevu. Arī tur iesaistījos dramatiskajā pulciņā. Atceros, ka iestudējām lugu «Uz bīstamās robežas». Droši vien izdevās labi, jo man un Tamārai ieteica pēc pedagoģiskās skolas beigšanas stāties teātra fakultātē, bet tajā laikā bija stingra sadale – mani nosūtīja darbā uz Ogres rajonu. Teātra fakultātē tā arī nemēģināju iestāties, vēlējos pēc iespējas ātrāk sākt strādāt un pelnīt, lai atbalstītu mammu, jo tēvs kara laikā bija gājis bojā. Kopš tā laika visa mana dzīve ir pagājusi Ogres un Lielvārdes novadā. 1956.gadā sāku strādāt Lēdmanes pamatskolā par dziedāšanas un fizkultūras skolotāju, 26 gadus strādāju Rembates pamatskolā, 14 gadus no tiem biju šīs skolas direktore. Vēlāk mācīju vēsturi Ogres 1.vidusskolā un Ogres ģimnāzijā. Kopumā 51 gads veltīts darbam skolā. Dzīvojot Rembatē, sāku spēlēt Lielvārdes teātrī. Mana pirmā loma šajā teātrī bija Auce «Skroderdienās Silmačos» (1974.g.).

Man ir trīs meitas – vecākā meita Aija ir mediķe, jaunākā – Ilze – strādā Ķeguma komercnovirziena vidusskolā par angļu valodas skolotāju. Arī viņa ar skolēniem mēdz iestudēt īsas lugas vai to fragmentus angļu valodā. Vidējā meita Indra ir ieguvusi aktrises izglītību, bet šobrīd strādā par runas mākslas pedagoģi Ogrē. Kā mēs ģimenē smejamies – Indra ir profesionāla aktrise, bet teātri spēlē mamma.

Skolotājas Dzintras Bļodones grāmatā «Mēs no spēlmaņu cilts» ir minētas visas manas Lielvārdes teātrī spēlētās lomas. Saskaitīju, ka līdz 2002.gadam to bija 27. Tagad to skaits jau ir kļuvis lielāks. Pēdējā iestudētā loma ir vecmāmiņa Lielvārdes teātra aktrises Ineses Tālmanes sarakstītajā lugā «Asās mēles» (režisors Kārlis Lišmanis), ko spēlējām arī Lielvārdes novada svētkos Uldevena pilī. Teātris ir paņēmis lielu daļu no mana mūža.

– Kā no teātra spēlēšanas nonācāt līdz izrāžu veidošanai?

– Tas bija pirms pieciem gadiem, kad pie manis vērsās Lielvārdes Pensionāru biedrības priekšsēdētāja Nora Ivanova ar lūgumu, vai es varētu uzņemties šo pienākumu. Nebija tā, ka pieredzes šajā jomā man nebūtu nemaz. Darbs skolā, klases priekšā, arī prasa aktiera talantu un režisora prasmes. Biju veidojusi arī dažādus uzvedumus gan skolā, gan Lielvārdes kultūras namā. Kad Nora mani uzrunāja, biju mazliet brīvāka no amatieru teātra un piekritu. Ļoti neapdomīgi piekritu, jo tikai tad, kad sāku strādāt, sapratu, ka tas tiešām prasa ļoti daudz. Sākām ar anekdotēm. Es neesmu anekdošu un komēdiju cienītāja, tādēļ ķēros klāt pirmajam Jāņu uzvedumam, ar fragmentiem un dziesmām no «Skroderdienām Silmačos». Uzvedumu rādījām Jāņu ielīgošanā Lielvārdes dienas centrā.

– Kur jūs smeļaties iedvesmu režisores darbam?

– Vārds «režisore» man ir par smagu, es nemaz negribētu sevi tā dēvēt. Es teiktu, ka mēģinu atdarināt režisoru. Šo profesiju neesmu mācījusies, neesmu bijusi pat kursos. Izmantoju tikai to pieredzi, ko uz skatuves esmu ieguvusi no saviem režisoriem. Elza Cīrule bija viena no manām pirmajām režisorēm. Ļoti prasīga, uz skatuves visam vienmēr bija jābūt perfektā kārtībā. Daudz esmu ieguvusi arī no Dzidras Bļodones un Lūcijas Ņefedovas. No Lūcijas esmu ņēmusi vērā to, ka amatieraktierim visgrūtāk ir izdomāt, ko uz skatuves darīt ar rokām. Lai atbrīvotu savu ķermeni, viņa vienmēr lika darboties ar skatuves rekvizītiem – izdomāt, ko varētu paņemt rokā vai darīt. Dzidra Bļodone ļoti daudz savulaik ir runājusi par dikciju, runas kultūru un skatuvisko runu. Paldies Lielvārdes Tautas teātra režisoram Kārlim Lišmanim gan kā skatuves partnerim, gan kā režisoram.

– Tomēr kā jūs sevi vērtējat kā režisori?

– Es esmu ļoti prasīga. Dažreiz pati sev jautāju – kur ir tā robeža? Pensionāri nāk uz biedrību patīkami pavadīt laiku, parunāt, bet es uz mēģinājumiem eju strādāt. Man svarīgs rezultāts. Tādēļ bieži pirms un pēc mēģinājuma cenšos atvainoties aktieriem.

– Cik aktieru spēlē teātrī «Paši»?

– Ap divdesmit. Lai saglabātu kolektīvu, ir jādarbojas, tāpēc «Trīs vītušas rozes» galvenās lomas esam iestudējuši divos sastāvos. Arī jaunajā izrādē «Zelta zeme» lomas būs jādublē.

– Kādas izrādes ir tapušas šo gadu laikā?

– Mani tagadējie aktieri vēlējās spēlēt «vieglas» izrādes. Man tomēr šķita, ka jāiestudē kas nopietnāks. Pašlaik senioru teātra repertuārā ir četras vairākcēlienu lugas. Jau piekto sezonu ik gadu, kopš teātris pastāv, ir iestudēts pa izrādei: G.Micānes «Skaista mana brāļa sēta», A.Saulieša «Vienprātības komiteja», P.Putniņa «Paši pūta, paši dega», E.Klānas «Trīs vītušas rozes», bet šobrīd top M.Zīverta «Zelta zeme», kurā esam iesaistījuši arī folkloras ansambli «Josta». Vairākkārt esam saņēmuši finansiālu atbalstu Lielvārdes novada pašvaldības rīkotajos kultūras projektu konkursos. Pēc projekta noteikumiem pirmizrādei jānotiek nākamā gada aprīlī.

«Vienprātības komiteju» nospēlējām novada domē pirms sēdes. Lugas darbības gaitā tiek risināts jautājums, kur Vārnu pagastā, kas sašķelts Baltajās un Melnajās vārnās, celt biedrības namu – pie Baltajām vai Melnajām vārnām. Neskatoties uz to, ka luga uzrakstīta jau sen, arī šodien vienprātības jautājums ir aktuāls gan pie mums, gan visā Latvijā. Tas bija viens traks gājiens, bet mūs uzņēma ļoti labi.

Izrāde «Trīs vītušas rozes» tapa, pateicoties Norai Ivanovai – viņa rakstīja projektu, kas saistīts ar veselības tēmu. Bija vajadzīga luga, kurā būtu izvērsta šī tēma. Atradām E.Klānas romānu «Trīs vītušas rozes», kas stāsta par trim kundzēm, kuras mēģina pārradīt pasauli, atklāt, kurš ir tas stārķis, kas staigā pa pagastu un savus bērniņus nereģistrē, un kur tecina kandžu. Lai kaut kā izdzīvotu ar nelielo pensiju, kundzes vāc zāļu tējas un nodarbojas ar burkānu audzēšanu. Romāns ir, bet scenārija nav. Ko nu? Rūta Koluža piekrita to uzrakstīt, un darbs varēja sākties.

– Vai braucat arī viesizrādēs?

– Jā, ar «Trīs vītušām rozēm» bijām Gulbenē, ciemos pie turienes pensionāriem, un nupat, jūlija beigās, mums bija pat divas izrādes vienā dienā – Amatā un Degumniekos. Uz Degumniekiem braucām ciemos pie E.Klānas, romāna «Trīs vītušas rozes» autores, kura nu jau arī cienījamos gados. Pārbrauciens bija garš, un es baidījos, vai nebūs par grūtu aktieriem. Paldies Dievam, ka visi sveiki un veseli atbraucām mājās. Bija skatītāju pilnas zāles. Tas bija visbrīnišķīgākais.

– Rudenī sagaidīsiet savas dzīves svarīgu jubileju. Vai to svinēsiet teātra garā?

– Šobrīd vēl neko konkrētu neesmu plānojusi. Iespējams, ka tas varētu notikt manās otrajās mājās – kultūras namā, jo uz skatuves ir tik daudz soļu sperts. Tā varētu būt vienkārša, neformāla radu, draugu un manu teātru aktieru kopā sanākšana.

– Vai šis pašvaldības apbalvojums «Gada Novadnieks» jums bija pārsteigums?

– Tas ir pārsteigums tādā ziņā, ka pirms nedaudz gadiem jau esmu saņēmusi goda nosaukumu «Gada Lielvārdietis», un pateicību par šo darbu jau bijis tik daudz… Es to nedaru ne naudas, ne slavas dēļ, tas ir mīlestības darbs. Tā kā mani šim apbalvojumam pieteica Pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāja Nora Ivanova, tad es ceru, ka arī tas ir tāds mīlestības pieteikums.

Ir teiciens: «Dāvāt Dievam var, vienīgi dāvinot cilvēkiem». Es vienkārši cenšos tā dzīvot.

Zane Aperāne

Vitas Ozolas foto