Kāda vēsturiska persona teikusi: «Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk iemīlu suņus».

Diemžēl Latvijas lauki kļūst arvien tukšāki, un arī mana radinieka sētā starp Koknesi un Pļaviņām senā un labi koptā lauku mājā pašlaik dzīvo vien saimnieks Kazimirs ar savu uzticamo suni Reksi.

Reksis pirmais sagaida jebkuru ciemiņu, sasveicinoties pasniedz ķepu, pie viesību galda aprej katru, kurš nepievērš viņam uzmanību un nepacienā. Protams, ka ne viss tiek apēsts, bet iznests ārā un aprakts. Paklausa komandām – sēdēt, gulēt, attaisīt durvis. Suns ieviesis arī limitu telefonsarunām. Ilgāk par piecām minūtēm saimnieks nedrīkst to lietot, tad Reksis pienāk un sāk riet arvien skaļāk un nav iespējas sarunu turpināt. No rītiem noteiktā stundā modina gulētāju.

Kādu dienu Rīteru kalnā ieradās firmas strādnieki un sāka karjera izstrādi, vedot smiltis Rīgas-Maskavas ceļa izbūvei. Strādniekiem līdzi bija arī suns, ar kuru Reksis iepazinās un sadraudzējās tā, ka pameta savu saimnieku, mājas un visu laiku pavadīja pie vagoniņa, kurā dzīvoja strādnieki un suns. Kad Kazimirs aizbrauca pēc suņa, atveda to uz māju un pabaroja, tas ātri vien skrēja atpakaļ pie drauga. Mīlestība bija tik liela, ka nelīdzēja ne bada maize, ne tas, ka strādnieki viņu dzina prom. Kaimiņi smējās, ka arī Reksis ir (kā tagad moderni saka) citādi orientēts, jo jaunais draugs arī bija suns. Kad saimnieks jau bija nolēmis vairs nebraukt pēc sava suņa, tas pats pēc nedēļas ieradās mājās, galīgi novājējis. Izrādās, uzradies vēl viens suns, un mīlestību dalīt ar trešo Reksis nav vēlējies.

Reiz sētā iebraukuši strādnieki kopā ar Rekša bijušo draugu, un tagad viņš to dzinis prom no sētas, pat kožot kājās.

Tagad Reksim ir jauna draudzene – mazs kaķēns, ar kuru kopā guļ, spēlējas un ir tā aizņemts, ka atļauj pat saimniekam ilgāku telefonsarunu.

Tātad – skumji vienai dzīvot ir jebkurai dzīvai radībai.