Latvijā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados valsts daudz darīja, lai tās pilsoņiem būtu laba veselība. Piemēram, ziemā valsts ar «Latvijas Dzelzceļa» atbalstu organizēja slēpotāju kolektīvos izbraukumus ar slēpotāju vilcieniem.
Braucējiem bija piemērotas lielas biļešu cenu atlaides. Bija arī tā saucamie ekskursantu kuponi – turp un atpakaļ braucieniem, tos varēja iegādāties iepriekšpārdošanā. Tie bija derīgi tikai valsts organizētajos pasākumos, arī «Jāņu izbraukumos» un «Lieldienu izbraukumos» u.c. Slēpotāju vilcienos bija pat bufetes vagoni. Atpakaļceļā katrs gribēja iedzert ko siltu un pēc svaigā gaisā pavadītām stundām par ēstgribu nevarēja sūdzēties. Vilcienā atskaņoja arī deju mūziku, un bija arī tādi vagoni, kur varēja padejot. Parasti šādi vilcienu galapunkti bija Sigulda, Āraiši, Cēsis, Ērgļi u.c. Slēpotāju vilcieni brauca bez pieturām. Pirmskara laikos slēpotāju vilciens bija norīkots arī uz Ogri. Vienā no 1938.gada janvāra nedēļas nogalēm Zilajos kalnos pulcējās rekordliels ziemas sporta cienītāju skaits – gandrīz 1500.
Arī padomju laikos izveidojās līdzīga tradīcija – iecienīts bija slēpotāju vilciens «Sniedziņš», tas kursēja arī uz Ērgļiem.
2012.gadā akciju sabiedrība «Pasažieru vilciens» sadarbībā ar Madonas novada pašvaldības Tūrisma informācijas centru atjaunoja seno tradīciju, noorganizējot slēpotāju un tūrisma vilciena «Sniedziņš» reisus no Rīgas uz Latvijas ziemas galvaspilsētu Madonu, lai braucēji tiktu pie Gaiziņkalna un tā apkārtnes pakalniem.
Gunārs Kušķis