Sliktus cilvēkus suņi rej niknāk

[ A+ ] /[ A- ]

Vēl pirms visām okupācijām, kad mana krustmāte, būdama jauna meitene, dzīvoja lauku mājās «Ripās», viņiem bijis ļoti gudrs suns Vaktis. Mācējis gan ķepu dot, gan staigāt uz divām kājām un pat dejojis.

Krustmātes draudzību centušies iegūt divi vīrieši. Viens – dzirnavnieks Brencis – tāds labestīgs, smaidīgs, ar gaišu matu cekulu. Kad Brencis atbraucis, Vaktis priecīgi lēkājis un sniedzis savu ķepu. Otrs – Oto – tirgotājs no miesta, tikai nesen ieradies un atvēris savu pārdotavu. Izskatā pretstats Brencim – tumšiem matiem, melnu ķīļbārdu, kustīgs, ar glaimojošu valodu. Vaktis viņu katru reizi nikni rējis, kaut gan Oto mēģinājis iedraudzēties un desas līkumu pasniedzis. Mana krustmāte apsolījusies iet pra sievu pie Oto. Viņa glaimojošā valoda, puķu pušķi un dāvanas iekarojušas jaunās meitenes sirdi. Nevarētu teikt, ka Brencis būtu skops. Tāpat svētkos un goda dienās bez puķēm un dāvanām nenāca. Tiekoties dāvāja arī konfektes. Taču veiklās valodiņas Brencim trūka, un izrīkojumos pirmās rindās sēdvietas arī viņš necentās dabūt.

Nu krustmāte un Oto taisījušies uz kāzām. Tajā svētdienā, pēc pļaujas svētkiem, abi baznīcā pirmo reizi uzsaukti. Tās pašas svētdienas vakarā Vaktis ierējies, un kāds klusi pieklauvējis pie durvīm. Krustmātes aicināta, istabā ienākusi jauna, bikla sieviete, apsegusies ar lielu lakatu. Nokritusi uz ceļiem krustmātes priekšā un lūgusies, lai neatņem viņas bērnam tēvu. Noņemot lakatu, varējis redzēt, ka bērns drīzi gaidāms. Abas sirsnīgi izrunājušās. Viešņa strādājusi par kalponi, Oto solījies viņu precēt, bet tagad dzenot prom. Sakot, ka viņa nevarot pierādīt, ka viņš ir bērna tēvs. Nu krustmāte Oto atteikusi un, kad viņš centies taisnoties, uzrīdījusi Vakti. Tagad viņa sapratusi, ka suns pazīst cilvēkus labāk kā pati. Arī man viņa vēlēja to ielāgot.

Nu krustmāte gaidījusi, kad dzirnavnieks viņu bildinās, bet veltīgi. Brencis jau uz Ziemassvētkiem apprecēja kādu jaunu kalponīti no kaimiņiem. Krustmāte bija šuvēja, un viņai vēl vajadzēja Brenča nākamajai sievai šūt līgavas tērpu. Sirds ļoti sāpējusi. Sapratusi, ka Brencis ir viņas īstā mīlestība. Tā kā dzīvojuši kaimiņos, Brencis arī uz kāzām aicinājis. Tēvs ar māti gājuši, viņa nē. Neviena vīrieša draudzību vairs nav vēlējusies. Laiks gājis, un tikusi jau vecmeitas godā.

Tad pēkšņi dzemdībās nomirusi Brenča jaunā sieva līdz ar bērniņu. Pagājis sēru gads, un atkal krustmāte gaidījusi, kad Brencis viņu bildinās. Viņš vēl kavējies.

Vasaras vidū zaļumballē spēlēta kāda joku luga. Brencis sēdējis viņai aizmugurē. Blakus vieta bijusi «Prauliņu» saimniekam Jēkabam, kurš krustmātei vienmēr piegriezis lielu vērību. Arī tagad aicinājis viņu ciemos, piebilzdams, ka varbūt viņai patikšot un viņa palikšot «Prauliņos» par saimnieci. Krustmāte sapratusi, ka Brencis visu dzird, tāpēc diezgan skaļi atbildējusi, ka aiziešot gan.

Pēc teātra izrādes pienācis Brencis, saņēmis viņu aiz rokas, pavedis tālāk no cilvēkiem un sacījis, ka par saimnieci viņai jānāk uz dzirnavām, nevis uz «Prauliņiem». To vakaru abi nodejojuši, un Brencis viņu pavadījis uz mājām. Krustmātei pārmetis, kādēļ solījusies Oto, jo viņš tik ļoti viņu mīlējis. Kaimiņu kalponīti apprecējis aiz kreņķiem un spītības. Atzinies arī, ka bijis ļoti nelaimīgs.

Tuvojoties mājām, Vaktis nācis pretī un līdis uz vēdera pie Brenča. Krustmāte teikusi, lai viņš nebaras, jo, lūk, Vaktis viņas vietā lūdzot piedošanu. Brencis izbrīnīti skatījies, tad Vakti noglāstījis, un suns sācis tik priecīgi lēkāt un pat griezies dancī. Brencis apkampis krustmāti un vairāk reižu noskūpstījis. Teicis, ka nekad bijušo nepieminēšot, jo viņi tak tagad sākšot jaunu dzīvi, kur pārmetumiem vietas nebūšot. Šo solījumu viņš godam pildījis. Pēc kāzām arī Vaktis pārnācis uz dzirnavām, jo viņš bez krustmātes ļoti skumis, pat bada streiku pieteicis. Brencis bija tas, kurš krustmātei par lielu prieku Vakti pārvedis uz dzirnavām.