Spiningošanas mači Lobes ezerā

[ A+ ] /[ A- ]

Sacensību uzvarētāji Henrijs Ulme (no kreisās) un Jānis Matvējevs ar iegūtajām balvām.

29 maija rītā pulksten 4 tika dots starts Lobes ezera Urtu bāzes rīkotajiem pirmajiem spiningošanas mačiem.

Nemitīgu odu mākoņu pavadībā ezerā devās 23 ekipāžas divu cilvēku sastāvā. Tā bija paredzēts nolikumā, un šoreiz individuālajam veikumam bija tikai komandas nozīme. Taču šis apstāklis nekādi nemazināja sacensību garu, tieši otrādi –katram tās dalībniekam ļāva cerēt uz uzvaru, jo, ja neveicas vienam, varbūt paveiksies otram ekipāžas dalībniekam. Ezers šoreiz nebija noskaņojies tik vienkārši atdot savus zivju resursus, pat pie noteikuma, ka lomā bez līdakām skaitīsies arī asari un ruduļi. Par pēdējiem dzirdēju zināmas nievas – ruduļi taču nav plēsīgas zivis. Šie makšķernieki ļoti maldās. Pats ruduli kā plēsīgu zivi pazīstu jau kopš bērna kājas, kad Ogres upē uz mazām mailītēm itin veiksmīgi tos makšķerēju. Tikpat labi ruduļus var ķert ar nulles izmēra rotējošiem vizulīšiem. Sacensībās piedalījās ļoti daudz tādu makšķernieku, kas Lobes ezeru pazīst kā savu kabatu. Tas dod zināmas priekšrocības, bet ne tādas, ka iebrauksim ezerā un nu tikai vilksim. Sevišķi tas attiecināms uz plēsīgo zivju makšķerēšanu. Līdaka, piemēram, ar vienu raudiņu vēderā var nekustīgi nogulēt pat divas nedēļas un nelikties ne zinis par to, kas notiek apkārtnē. Pavisam savādāk ir, ja notiek miermīlīgo zivju ķeršanas sacensības. Tad ar pareizas iebarošanas palīdzību var tikt pie izciliem lomiem.

Nevar teikt, ka līdakām šajā dienā ēstgribas nebija nemaz. Jau ar pirmajiem metieniem daudziem sacensību dalībniekiem zaļsvārces arī paķēra mānekļus vai vismaz centās to darīt. Diemžēl visas līdakas bija zem mēra (izmērs mazāks par likumā noteiktajiem 50 cm). Ekipāža, kurā startēju arī es, kaut gan spiningošana nebūt nav mana sirdslieta, jau pirmajās divās stundās tika pie septiņām līdakām, bet visām izmērs svārstījās no 45 līdz 49 cm. Kā nomērītas! Vienīgais mierinājums, ka blakus esošajām ekipāžām klājās tieši tāpat, vai arī copes nebija vispār. Pievērsāmies asariem un, ņemot palīgos super vieglos spiningus ar testu no nulles līdz 10 gramiem, un mānekļus, ne garākus par 4 cm, «apstrādājām» aptuveni piecus hektārus perspektīvās zonas. Asari vienkārši klusēja. Lietā tika likti vobleri, miniatūru šūpiņi, dažādas gumijas zivtiņas un labākie, paštaisītie «rotiņi». Nācās atgriezties pie gumijas zivtiņām ar pretzāļu āķiem. Svarīgākais uzdevums bija maksimāli klusi piebraukt pie krasta joslas, un izdarīt … aptuveni 10 metru tālu metienu. Dziļums šajās vietās nepārsniedza 70 cm. Līdakas, ja vien atradās mānekļa uztveršanas zonā, uzbruka zibenīgi.

Eināra Siliņa foto