Tas notika pēdējā kara laikā, kad vācieši jau bija atkāpušies līdz pat Mazozolu pagastam un mūsu mājai.
Garām mūsu mājai gāja ceļš uz Cēsīm. Senajos vācu baronu laikos šeit bija muiža un visapkārt – daudz māju, ļoti tuvu cita citai. Vācieši ievācās tajās, no kurām iedzīvotāji jau bija devušies bēgļu gaitās – gan uz Kurzemes pusi, gan uz ārzemēm, baidīdamies no krievu iebrukuma. Viņi nāca arī uz mūsu māju pirkt produktus un bērniem nesa šokolādes.
Tad vienā dienā atnāca divi oficieri un lika mums tūlīt doties prom no savas mājas, ja negribot, lai nošauj. Krievu karaspēks jau nākot no Madonas uz Ērgļu pusi. Vecāki krāva ratos nepieciešamās mantas un visu, ko vien ātrumā varēja paņemt. Tad sākās lielas problēmas, jo cūkai bija 14 jau palieli sivēni, audzināti pārdošanai. Bet kam gan tādā laikā vajadzēja sivēnus? Arī pārvest tos nevarēja, jo nebija tādas kastes. Un vistas arī nebija iespējams noķert. Kad taisījāmies doties prom uz savu divus kilometrus attālo siena šķūni klusā meža ielokā, vecmāmiņa atteicās braukt mums līdzi, jo nevarot atstāt dzīvniekus neēdušus. Teica, ka viņu tādā vecumā neviens neaiztikšot. Viņa ļoti labi runāja vāciski, krieviski un, protams, savā dzimtajā valodā. Tā vecāki ar mums, diviem bērniem, aizbrauca. Līdzi paņēmām divas govis. Pirmajā naktī, guļot uz siena augšas, sadzirdējām krievu lidmašīnu rūkoņu un pēc tam – kaut kur nomestu bumbu troksni. Otrā dienā bija klusums. Ar mammu devāmies uz mājām pie vecmāmiņas. Ar viņu viss bija kārtībā, bet blakus kaimiņu mājai ieraudzījām divas bumbu izsistas bedres. Tā mēs staigājām turp un atpakaļ divas dienas, bet trešajā vairs līdz šķūnim netikām. Dienas vidū sākās šausmīgas kaujas, jo krievu karaspēks bija jau klāt. Tas viss notika ap un virs mūsu mājas. No sākuma slēpāmies kūtī, zem govju silēm, bet, kad blakus tika nomesta degbumba un sāka degt tuvumā esošie krūmiņi, pārbēgām uz istabu un pēc mātes ieteikuma nostājāmies dažādās vietās. Palūdzu mammai atļauju turēt rokās kaķīti, un nostājāmies pie sienas, zem noplēšamo lapiņu kalendāra.
Ārpusē notika lielas kaujas – gan gaisā, gan uz zemes. Māja grabēja no ložu krusas, kas urbās caur sienām, logiem un citur. Likās, ka zeme sajaukusies ar debesīm. Kaļķi bira no sienām, bija dūmi un putekļi, un mēs pa vidu.
Vācieši notriektu krievu lidotāju ievilka priekštelpā un lika mums pieskatīt. No bailēm nespēju pat pakustēties, bet pēkšņi pie krūtīm piespiestais kaķītis rāvās prom no manis. Kad pagriezos viņu atturēt, šāviens sašķaidīja manis jau pieminēto sienas noplēšamo kalendāru. No cauršautajām lapiņām grīda pārklājās kā ar krusas graudiem. Māte teica, ka kaķis, gribēdams no manis izrauties un paraudams mani sāniski, esot izglābis man dzīvību.
Cīņas turpinājās varbūt stundu, varbūt ilgāk. Kad beidzot viss apklusa, gājām ārā. Bet tās šausmas nav aprakstāmas – līķi, daži ievainotie vēl kustējās, zābaks durvju priekšā un vēl daudz kas cits. Devāmies prom ko kājas nes. Vecmāmiņa atkal nenāca līdzi un paļāvās uz Dieva žēlastību. Viņa palika pie sava sivēnu bara, lai tos pabarotu un pasargātu māju.
Kad bijām ar mammu tikušas puskilometru no mājām un iegriezāmies meža ceļā, kas veda uz mūsu šķūni, redzējām, ka ceļa vienā pusē esošā pļaviņa bija kā nosēta ar kritušajiem vācu karavīriem – ap 20 cilvēku. Dodoties vēl tālāk, ieraudzījām daudz dzīvu vāciešu, kuri bija paslēpušies aiz labības statiņiem. Divi no viņiem nāca mums pretī ar izstieptiem automātiem un lika apstāties. Māte drebošā balsī teica, ka laikam mūs nošaušot. Klāt pienākot, viņi jautāja, no kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam, un izprašņāja, kur ir krievi. Ļāva mums aiziet. Palīdzēja tas, ka māte labi saprata vāciski.
Atgriežoties šķūnī, redzējām, ka arī tā tuvumā esošajā birztaliņā atbēguši vācieši, it kā kavalēristi ar zirgiem. Nu arī šeit vairs nebija miera! Krievi pēc dažām dienām arī virs šķūņa nobirdināja ložu krusu. Atkal bēgām prom un vairākas dienas gulējām meža vidū ierakumos. Visapkārt bija dzirdami visādi trokšņi, it sevišķi tas, kā vienā naktī liela saimnieka kūtī pēc iemestās bumbas māva govis un gāja bojā visi tur esošie cilvēki, kuri bija paslēpušies pagrabā. Bija redzams arī liels ugunsgrēks.
Kad pēc dažām dienām atgriezāmies šķūnī, tur viss bija izvandīts un daudz kas nozagts. No pulkajām līdzatvestajām vistām bija palikušas tikai spalvas – darbojušies krievu uzvarētāji. Tuvumā esošajā meliorācijas grāvī gulēja vairāki nošauti zirgi, kuri dēļ ievainojuma nebija tikuši pāri šim šķērslim.
Mūsu pusē karš bija beidzies. Paldies Dievam, ka vecmāmuļa bija dzīva, bet no 14 sivēniem un sivēnmātes pāri bija palikušas tikai zarnas un kauli. Dzīve bija jāsāk no jauna!
Es līdz pat vecumdienām esmu pārliecināta, ka mēs saņēmām lielu Dieva žēlastību, un ticu tai joprojām. Taču ir arī jādomā, kur palika daudzie nogalinātie vācu karavīri? Vai tika samesti vienā bedrē un aprakti mežmalas pļaviņā? Tajā laikā tika sabombardēta arī baznīca, skola un dzelzceļa līnija Rīga – Ērgļi.