Anita Saka, SIA «Modra Skujiņa foto salons» operatore un fotogrāfe, uzskata, ka fotografēšanās procesam salonā ir «jānobriest».

 

To varētu salīdzināt ar iešanu uz teātri, kad izvēlamies izrādi, kuru gribam redzēt, iegādājamies biļetes, sapucējamies, tikai šoreiz galvenajā lomā esam mēs paši.

– Cik ilgi ar fotografēšanu esat «uz tu»?

– Ar fotogrāfiju «uz tu»? Nebūt vēl neesmu, mēs vēl joprojām cenšamies sadraudzēties. Gados sešpadsmit, kad kļūst būtiski izskatīties labi, sāku ievērot, ka ir apgaismojums, kas palīdz izskatīties labi, un ir tāds, kas darbojas pretēji. Man bija būtiski apstādināt mirkli, kurā izskatos labi, taču savas neprasmes dēļ pie vēlamā rezultāta tāpat netiku, bet ar to aizsākās mana interese par fotogrāfiju vispār.

Man, tāpat kā visiem iesācējiem, bija «saule lec» un «saule riet» periodi, kuros ar savu pirmo «Zenītiņu» izskraidīju tuvējo Daugavas piekrasti. Es aizrāvos tik ļoti, ka fotogrāfijas dēļ pametu ekonomikas studijas Latvijas Universitātē. Kādu brīdi fotografēju laikrakstam «Vakara Ziņas» un žurnālam «Aija». Tolaik droši vien svarīgāk bija izlasīt savu vārdu zem bildes (arī tagad patīkami), kaut arī attēls lielākoties liecināja par to, ka tā autors ir sadomājies amatieris.

Līdz fotosalonam nonācu pakāpeniski. Sākumā biju pārdevēja pie letes un par pārdevēju sabiju ļoti ilgu laiku. Esmu strādājusi «Modra Skujiņa foto salona» filiālēs – gan Lielvārdē, gan Ikšķilē, Ogrē un Rīgā. Tagad esmu operatore ar interesi par fotogrāfiju.

Modris Skujiņš zināja, ka man ir interese par fotogrāfiju un varbūt kādus manus darbus bija redzējis, taču tās bildes, kas man bija rādāmas, tām nebija nekādas mākslinieciskas kvalitātes. Tā bija tikai mana piesaiste pie kādas tur pienenes, kas man šķita izdevusies un tā… Jutos liela māksliniece, un nekādi nevarēju saprast – kas tad ir māksla. Varbūt tas, bet varbūt kaut kas cits? Laikam toreiz tā bija tāda sevis parādīšana caur fotogrāfiju.

– Un izdevās?

– Nekādi neizdevās. Es biju ļoti skeptiska un īpaši nevienam tās bildītes nerādīju. Salīdzināju savus darbus ar profesionāļu darbiem žurnālos. Sapratu, ka nemaz kadru neredzu. Tagad ielaužos fotogrāfijā no jauna, jo bija apklusuma periods, kurā visus spēkus veltīju teoloģijas studijām Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Tur iemācījos domāt, saprast savas dvēseles kustības. Varbūt, ka pat radās vēlēšanās kaut ko pateikt… Kā gan bez tā es būtu varējusi atrast kadru vai pateikt, vai tā ir māksla, ko nobildēju? Tā izrādījās, ka no citas puses pieaugu fotogrāfijā – ne kadru meklēšanā, izteiksmē vai mēģinājumos interesantāk uzņemt cilvēkus, bet pilnveidoju sevi, lai dziļāk ieskatītos dzīvē un tagad, kad atkal ķeros pie fotoaparāta, man nav būtiski noteikti ražot kaut ko, ko citi atzīs par mākslu, vai izlasīt savu vārdu zem bildes, drīzāk pašizteikties. Bet, ja jautāsit man tagad, lai parādu kaut vienu savu pašizteikšanos, tad es iedošu izlasīt savu dienasgrāmatu, fotogrāfiju man nav… (Smejas) Atzīstu, ka gada nogale bija grūta un darbs paņēmis visu manu domāšanu. Darba kvalitāte man ir svarīga.

– Klienti ir dažādi. Pirmais paša uzņemtais kadrs – varbūt ne visai veiksmīgs – bet fotogrāfiju kvalitātei uzstādītas augstas prasības.

– Šodien klients, pirms bildi atnes izgatavot pie mums, to jau ir redzējis datorā vai vismaz fotoaparāta displejā, tāpēc viņš visticamāk sagaida tādu pašu rezultātu arī uz fotopapīra. Reizēm ir, reizēm nav, tomēr klienta atnestais vai e–pastā atsūtītais sākotnējais materiāls man jātuvina ideālam. Es pati esmu ļoti piekasīga pret savu darbu. No malas tas izskatās kā konveijera darbs, bet pie katras bildītes man ir jākoncentrējas.

– Tie ir tūkstošiem kadru.

– Jā, tāpēc man traucē blakus trokšņi, piemēram, mūzika. Pie filmu apstrādes automāta rūkoņas gan esmu pieradusi.

– Gatavu fotogrāfiju es varu saņemt pēc…

– Ja bildi izgatavojam no digitālā datu nesēja vai jau attīstītas filmiņas – tās atsevišķos gadījumos var būt piecas minūtes. Protams, pie nosacījuma, ja tehnika tai brīdī nav jau aizņemta. Lielākoties pasūtījums ir gatavs pēc kādām divām trim stundām.

Šie ir ļoti labi jautājumi, bet tie, kas attiecas uz mani personīgi – oi, oi, oi… (Smejas) Par sevi vēl joprojām neesmu skaidrībā un par fotogrāfi sevi neuzskatu. Varbūt kādreiz izaugšu līdz tam.

– Kas cilvēkam jādara, lai izaugtu? Es nedomāju – fotogrāfijas jomā.

– Vispirms jāsaprot, ka neesi izaudzis. Dvēselē kaut kam jāsagriežas no apziņas, ka esi tukšs un truls. Tas liek sasprindzināt gribu uz kaut ko, kas tev būtisks. Ja tavs būtiskais ir kaut kas patiešām būtisks, izaugsi, ja nav – nonāksi sākumpunktā, kas atkal ir jauna iespēja. Cilvēks vienmēr pēc kaut kā alkst, tāpēc, ka nav pašpietiekošs.

Agrāk man pašai tādas vēlēšanās – izaugt – nebija, jo es nezināju, ka cilvēks var «izaugt». Ne nezināju, drīzāk nedomāju par to. Ar izaugsmi saistījās tikai populārais sauklis: «Dzīvē kaut ko vajag sasniegt!». Tev jābūt kaut ko sasniegušam, tad esi vērtīgi nodzīvojis dzīvi. Tam bija jābūt kaut kam taustāmam. Bet es ilgi nevarēju izdomāt, kas tas varētu būt. Svaidījos starp fotogrāfiju, pedagoģiju un kazkopību – ļoti tuvas lietas! (Smejas)

Kad iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā, sapratu, ka augstākais sasniegums ir nodoties … baudu dzīvei. Bez jokiem! Platons saka, ka tikai gudri cilvēki prot baudīt dzīvi, nu, tātad pēc gudrības jātiecas. Savukārt Zālamans apgalvo, ka gudrība rodama Dieva bijāšanā. Re, kā savērpu – tātad tikai dievbijīgais bauda dzīvi. Kristīgā akadēmija mani aizveda līdz baznīcai un Teoloģijas studiju programmai.

– Un nevis otrādāk, kad ceļš sākas ar pievēršanos ticībai?

– Nu, ticēju jau tāpat. Kristīgā Akadēmija tikai parādīja virzienu, dzidrināja manu ticību. Tik stipras personības kā Akadēmijā līdz šim nebiju sastapusi. Tajās ir ko smelties un neatdzerties. Viņas mani asinājušas, veidojušas, un esmu sapratusi, ka cilvēks savu dzīvi var veidot nevis, ejot uz priekšu, bet ejot dziļumā, meklējot sevi. Nupat lasīju Dostojevski. Viņš saka – ja sātans neeksistē, tad viņu, visticamāk, radījis cilvēks, bet radījis pēc sava tēla un līdzības! (Smejas) Bet, ja nebūtu bijis Dieva, tad nāktos Viņu izdomāt, jo cilvēkā ir tāda nepieciešamība. Es par to tāpēc, ka Dievu meklēt – tas ir viens, bet, kad tu meklē Dievu, tu meklē arī pats sevi. Meklējot ieraugi kaut ko ļoti labu un tad vienā brīdī ieraugi sevi – pretstatā labajam. Tas ir visai audzinoši.

Labi, tas bija no grāmatām. Es, tāpat kā mēs visi, domāju, ka esmu pasaules naba – tikai, kā viena mana draudzene saka – naba ir tikai caurums… (Smejas)

Lai cik man dažbrīd grūti, es jūtos labi. Kad nav grūti, tad laiks bieži vien iztek caur pirkstiem. Tad var paspēt izdarīt vienu muļķību pēc otras. Kad nav laika nekam, tad, izrādās, ir laiks pašam būtiskākajam dzīvē. Tā tas būtiskais arī izkristalizējas. Tāpēc pēdējā laikā atskārstu, ka labāk, ja sviedri pār muguru krustu velk.

Man patīk mans darbs, sevišķi darba radošā puse. Tā, kas saistās ar fotogrāfiju digitālo apstrādi – montāža, retuša, apsveikumi, ielūgumi un tamlīdzīgi. Modris Skujiņš ir uzstādījis visai augstu latiņu jebkura mūsu pakalpojuma kvalitātei. Gribu šo latiņu piepildīt.

– Uzņemt var jebko. Arī dziļi intīmas vai nepatīkamas ainas. Jums uz to jāskatās.

– Tādu «nepatīkamu» bilžu praktiski nav. Ne tāpēc, ka es aukstasinīgi uzņemu jebkuru skatu, bet cilvēki neliek izgatavot fotogrāfijas, ko viņi negrib rādīt citiem vai ielikt albumā. Lai uzņemtu, piemēram, aktu, jābūt lielam māksliniekam. To ir grūti izdarīt, un cilvēki reti tam ķeras klāt, jo rezultāts bieži vien neiepriecina abas puses. Nepatīkama aina saistībā ar fotogrāfiju ir bijusi tikai vienreiz manā dzīvē, turklāt tā bija jābildē man pašai. Tas bija Jelgavas augstskolā, kurā mācās veterinārārsti. Bija uzdots nofotografēt studentus, kas skolas zālē tikko kā puzli «izjaukuši» zirgu. Uz grīdas paliela iekšējo orgānu čupiņa, kaut kur pa kreisi. Pa labi pats zirgs, tālāk studenti, čalodami sastājušies ap tā paša zirga galvu, novietodami to vidū kā tādu jubilāru. Bildēju ar kaut kādu attālinātu uztveri. Bildes neskatījos. Labas esot bijušas, avīzē uz pirmās lapas.

– Agrāk fotosalonos bija populāri fotogrāfijas ielikt skatlogā visu apskatei.

– Mēs pie tā strādājam, bet Rīgā, jā, Rīgas fotosaloni ar to ir slaveni.

– Kas ir fotogrāfija?

– Fotogrāfija ir gaismas zīmējums. Tas no grāmatas.

– Bet tas jau nav viss.

– Katra bilde runā. Tā paskaidro cilvēku, kas bildi radījis. Visas bildes dokumentē vēsturi. Ikdienā lielākoties saskaros tieši ar tām – bilde atmiņām un viss. Bet fotogrāfs mākslinieks bildei pievieno tekstu (ne jau redzamu, bet idejisku), tad fotogrāfija kļūst par domas nesēju. Un vēl taču ir dokumentālā fotogrāfija. Tā veic vēl pavisam citu funkciju.

– Dažādu kadru montāža ir populāra? Jūs ar to nodarbojaties?

– Jā, un galarezultāts ir pat ļoti ticams. Piemēram, ja kopbildē vienam no cilvēkiem ir ciet acis, un ja šis cilvēks ir kādā citā bildē, kurā acis viņam ir vaļā, tad aizvērtās acis kopbildē es varu «atvērt». Tā ir ikdiena. Kopbildi var papildināt ar vēl kādu cilvēku, kurš nav varējis tobrīd kopā ar visiem nofotografēties. Veidojot montāžu, zīdainīti var uzsēdināt uz ziedlapiņas, no vairākām bildēm izveidot kolāžu, bildei pievienot tekstu. Tas ir viens no pakalpojumiem, ko piedāvājam. Cenu nosaka ieguldītais darbs. Cilvēks var atnākt ar savu fotogrāfiju vai vairākām un izstāstīt savas vēlmes. Piemēram, ģimenes bilde uz mākoņu fona izskatās romantiski un ļoti labi.

– Nereti ģimenes albumi ir pilni ar salonos uzņemtām bildēm standarta pozās.

– Tāpēc, ka mēs paši neesam vairs paši, bet skaistuma kulta produkti. Piedodiet, bet šķiet, ka mēs paši sevi, bez «tā ir pareizi vai skaisti» uzslāņojuma ne sevišķi vēlamies redzēt, labāk kaut kādu par skaistu atzītu standartu. Un pie tā strādājam, un nu tas parādās visā dzīvē. Arī veidā, kā nostājamies kameras priekšā. Ja fotogrāfs ir labs cilvēku pazinējs, viņš sapratīs, kādu klients sevi vēlas redzēt – «atstrādātā» pozā vai varbūt patiesā, pat ja ne sevišķi skaistā. Salauzt klišejas ir grūti, bet varbūt to darīt nemaz nevajag…

Imanta Saksa foto