Stiprais stāsts. Par Valentīnu un Pēteri Zepiem

[ A+ ] /[ A- ]

Ja ģimenē ir invalīds, pārējie cenšas viņam maksimāli palīdzēt un atbalstīt. Lai arī cilvēka ar īpašām vajadzībām kopšana un uzmanīšana prasa papildu rūpes, veselajiem nav problēmu ar to tikt galā. Taču, kā ir situācijā, kad mājās ir divi invalīdi, tā kā ogrēniešu – Valentīnas un Pētera – Zepu ģimenē.

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Stiprie stāsti – pirms un pēc». Tie ir stāsti par stipriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai viņu tuviniekiem, kuri ir šo cilvēku stiprais balsts. Centīsimies rast atbildi – kā mēs, veselie, varam viņus atbalstīt, jo invaliditāte sabiedrībā joprojām tomēr ir sāpīgā tēma gan tiem, kuriem tā ir ikdiena, gan arī apkārtējiem, kuri ne vienmēr izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības.

Kopā priekos un bēdās, veselībā un slimībā

«Es mājās nestrādāju neko – nevaru ne rakt, ne ravēt. To man dakteri jau sen aizliedza – nedrīkstu locīties un celt smagumus. Mājās visus smagos darbus paveic Pēteris,» atklāj Valentīna. «Tik vien, kā vakaros pirms gulētiešanas izeju dārzā paelpot svaigu gaisu.» Iespēju robežās Valentīna parosās arī pa virtuvi – pusdienu gatavošana viņas ziņā.

«Stipriniekam» Pēterim ne tikai izoperēta niere, bet kreisajai rokai trūkst divu pirkstu – tos viņš nozāģējis vēl jaunībā, strādājot celtniecībā. Mazbērniem grūti saprast, kā tā var būt, ka cilvēkam trūkst pirkstu, tāpēc mēdz jautāt: «Vecotēv, kur tev pirksti?» Neraugoties uz acīm redzamiem fiziskiem trūkumiem, Pēteris dienestam toreizējā Padomju armijā tomēr atzīts par derīgu.

Pēc dienesta Pēteris sāka strādāt par namdari Madonas zvēraudzētavā toreizējā Lazdonas ciemā (tagad Lazdonas pagasts), kur jau par lapsu kopēju strādāja Valentīna. Viņa te bija ieradusies no Viļakas, viņš – no Barkavas. Abi dzīvoja kopmītnē, vienā virtuvē gatavoja ēst. Tā sadraudzējās, ka 1959. gadā nosvinēja kāzas un vienā virtuvē gatavo pusdienas vairāk nekā 60 gadu. Nu jau nosvinētas Dimanta kāzas. Valentīnai šogad apritēja 85, Pēterim nākamgad būs 90.

Valentīna un Pēteris Zepi ir viens no tiem retajiem pāriem, kuri doto laulību solījumu būt kopā «gan slimībā, gan veselībā, priekā un bēdās, gan neveiksmē un veiksmē» saglabājuši pāri gadiem un nav ļāvuši tam izplēnēt.

«Pagājušajā gadā, kad vēl ar spieķi nestaigāju, zaudēju līdzsvaru un nokritu mājās uz grīdas. Pēteris otrā istabā skatījās televizoru un uzreiz nepamanīja. Ilgi sēdēju, jo nebija, pie kā pieturēties, un nevarēju pati piecelties,» atceras Valentīna. «Pēc šā gadījuma viņš mani ļoti uzmana. Tiklīdz ilgāk neesmu tuvumā, uzreiz nāk skatīties.» Vēl pāris reizes gadījies nokrist dārzā, vājums uznācis arī vingrošanas nodarbībās. Dodoties ceļā cauri mežiņam pie invalīdu grupas biedrenes, Valentīna lietus laikā paslīdējusi un nokritusi uz ceļa. Kā jau dāmai piedienas, viņai kreņķis arī par dzelteno virsjaku, kas kļuvusi slapja un netīra. Pēc šiem «piedzīvojumiem» viņai uz stingrāko noliegts vienai pašai kaut kur doties. «Tagad, ja vajag kaut kur nokļūt, mani aizved un atved,» saka Valentīna.

Valentīna un Pēteris abi ir II grupas invalīdi. Pēterim ir lielāks (vismaz oficiālais) invalīda stāžs – teju 30 gadu. Vēl pirms došanās pensijā viņš ar nieru problēmām nokļuva slimnīcā. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārsti izšķīrušies par labu operācijai un izņēmuši vienu nieri. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija Pēterim invaliditāti piešķīra tikai uz gadu, un periodiski vajadzēja doties uz Rīgu saņemt pagarinājumu.

«Sākumā braucu viņam līdzi un jokojos, vai tad pa gadu varētu kas mainīties un niere atjaunotos,» stāsta Valentīna. Tiesa gan, pēc tam piešķīruši invaliditāti uz mūžu.

Lai arī ilgstoši cīnījusies ar dažādām veselības problēmām, Valentīna pēc ārstu ieteikuma invaliditāti nokārtojusi tikai šogad. Tagad pati atzīst, labi vien ir, ka paklausījusi, jo personas ar II grupas invaliditāti, sākot ar 2022. gadu, ir atbrīvotas no pacientu līdzmaksājumu veikšanas. Valentīna, protams, priecīga, ka, aizejot pie acu ārsta, vairs par vizīti nav bijis jāmaksā. Arī sabiedriskais transports II grupas invalīdiem ir par brīvu. Ar autobusu uz centru no Kartonfabrikas vai dārzkopības sabiedrības «Dārziņi», kur Zepu ģimenei ir neliela mājiņa, Valentīna pēdējā laikā gan vairs nebrauc – nav spēka un varēšanas aiziet līdz autobusa pieturai.

Laika gaitā Valentīnai visādu vainu sakrājušās vesela buķete – mugurkaula problēmu dēļ grūtības ar pārvietošanos, streiko sirds (sirds ritma traucējumi – mirdzaritmija), arī acu gaisma iet mazumā. Abām acīm pirms dažiem gadiem veikta kataraktas operācija (kataraktas gadījumā apduļķojas acs lēca un ir apgrūtināta gaismas staru nokļūšana līdz tīklenei). «Ar vienu aci vairs nekā neredzu, arī otrai redze vāja,» atklāj Valentīna.

Savukārt no mugurkaula operācijas nācies atteikties, jo ķirurgs Stradiņos, izvērtējot situāciju, atzinis, ka operācija ir riskanta un var nedot vēlamo rezultātu.

Misija – palīdzēt citiem

Klausoties Valentīnas stāstu, šķiet, ka tik slims cilvēks ir žēlojams un saudzējams, un to vien gaida, lai visi viņu apčubina. Bet kas to deva! Gan pirms tam, kad Valentīnai saasinājās problēmas ar pārvietošanos, gan arī tagad abi kopā ar Pēteri ir ļoti aktīvi un sabiedriski cilvēki – darbojas Ogres Pensionāru un arī Ogres Invalīdu biedrībā. Valentīna ir invalīdu grupas vecākā, bet Pēteris šogad ievēlēts biedrības valdē.

Valentīna Invalīdu biedrībā iestājusies 1992. gadā kopā ar Pēteri kā vīra atbalsta persona (kā jau minēts, oficiāli invaliditāti noformējusi tikai 2022. gadā), un viņai drīz vien uzticējuši vadīt grupu, kurā ietilpst Kartonfabrikas rajonā dzīvojošie Ogres Invalīdu biedrības biedri. Valentīna ir viena no ilggadējām grupas vadītājām.

«Invalīdu grupas vadītājs ir cilvēks, kura pienākums ir četras reizes gadā izdalīt grupas biedriem maizīti, ko atvēl SIA «Fazer Latvija», apziņot par dažādiem biedrības pasākumiem, koncertiem un ekskursijām, koordinēt dažādu palīglīdzekļu saņemšanu,» ar grupas vadītāja pienākumiem iepazīstina Ogres Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Marija Pozņaka. Un uzsver: «Valentīna, kuras grupā ir arī mans vīrs invalīds, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieks, ir ļoti laba grupas vadītāja, saprotošs cilvēks.»

Kopš Valentīna pati pie saviem biedriem nevar aiziet, saziņa notiek galvenokārt pa mobilo tālruni, bet pēc maizītes invalīdi atnāk paši vai arī nesamo nogādā Pēteris. Valentīna atklāj, ka Pēteris, viņu žēlodams, esot ieteicis mest mieru sabiedriskajam darbam. Taču atbildība un savas misijas apzināšanās palīdzēt līdzbiedriem Valentīnai neļauj atteikties no uzticētajiem pienākumiem: «Nav vairs cilvēku, kas varētu šo darbiņu darīt. Manā grupā sākumā bija ap 30 biedru, tagad palikuši 17. Tik daudzi jau no mums aizgājuši…»

Valentīna un Pēteris allaž piedalījušies arī Ogres Invalīdu biedrības organizētajos Sporta svētkos, kad visi divas reizes gadā tiekas Ogres novada Sporta centrā un sacenšas dažādos invalīdiem pielāgotos sporta veidos. Abi savulaik ieguvuši godalgotas vietas basketbola soda metienos, šautriņu mešanā, florbolā.

Šovasar Valentīna sporta spēles vēroja no sekretariāta ložas. Lai arī laukumā pati vairs nevar iziet, vēlme būt kopā ar savējiem nekur nav zudusi. No tā, cik uzmanīgi Valentīna vēroja pārējo biedru aktivitātes, bija noprotams, ka bez viņas klātbūtnes šie Sporta svētki nav iedomājami.

Meita Sandra uzskata, ka vecāku darbošanās sabiedrības labā aizpilda viņu brīvo laiku un rūpes par citiem palīdz tikt galā arī ar savām problēmām.

Ar rokdarbiem pilns skapis

Plašākai sabiedrībai Ogres Invalīdu biedrība īpaši pamanāma pirms Ziemassvētkiem, kad rokdarbu pulciņa dāmas nes uz Ogres novada Kultūras centru gada laikā izveidotos rokdarbus, lai izliktu gadskārtējā izstādē «No sirds uz sirdi» un iepriecinātu skatītājus.

Arī Valentīna ir čakla rokdarbniece. Savu prasmi apliecinājusi ne tikai adīšanā, bet arī šūšanā. 2011. gadā Ogres Invalīdu biedrības pavasara ballē tika rīkota Katūna kleitu parāde un norisinājās konkurss «Mis Katūna kleita». Tā kā noteikums bija visām dāmām ierasties uz balli katūna kleitās, konkurence bija liela, taču Valentīnas darināto kleitu žūrija novērtēja par vienu no skaistākajām un piešķīra trešo godalgu.

Savukārt gadu vēlāk Valentīna uzvarēja priekšautu konkursā. Priekšautu viņa bija arī pati izšuvusi. «Mūsu un iepriekšējās paaudzes sievietes visas prata šūt un adīt, jo tas bija nepieciešams. Tas ir pats par sevi saprotams,» tā meita Aija.

«Man ar rokdarbiem pilns skapis. Teicu mazbērniem – valkājiet, kas noadīts. Es vairs nevaru. Mazajiem čībiņas arī ne,» atzīst Valentīna. Un paskaidro: «Acis vairs nerāda, sirds slima. Dakteri aizliedza adīt. Adot galva jātur uz leju, bet mugurai jābūt taisnai.»

Ģimene – nenovērtējama bagātība

Ja Valentīna un Pēteris būtu divi vien, viņu mūža nogale būtu daudz drūmākās krāsās. Par vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku veselību un labklājību nomodā ir visa kuplā Zepu saime – divas meitas, četri mazbērni un pieci mazmazbērni.

Zepu vecāko meitu Aiju daudzi ogrēnieši pazīst kā Ogres novada Kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīva «Aija» vadītāju, taču ikdienā viņa strādā atbildīgā amatā Nodarbinātības valsts aģentūrā par Nodarbinātības pasākumu nodaļas pasākumu īstenošanas uzraudzības vecāko eksperti.

Savukārt jaunākā meita Sandra, kura dzimusi Aizkrauklē (tolaik Stučka), kad tētis sešdesmitajos gados cēla Pļaviņu HES, strādā Ogres rajona slimnīcā un Rīgas psihiatrijas slimnīcā par biomedicīnas laboranti. Darbs divās pilsētās un divās ārstniecības iestādēs prasa daudz laika, taču, ņemot vērā, ka Sandra dzīvo pie vecākiem, viņiem tas rada papildu drošības sajūtu – mājās ir pašiem savs mediķis, kam vienmēr var paprasīt padomu.

Arī pārējie jebkurā laikā ir sasniedzami. «Mēs visi turamies kopā. Dzīvojam tepat Ogres tuvumā. Ja piezvana, jebkurā brīdi varam būt klāt,» saka Aija. «Daudzas jubilejas svinētas manas meitas Andas mājās Ogresgalā, bet vasarā, kad tētim un mammai dzimšanas dienas, tad pulcējamies pie vecākiem vasarnīcā.»

Kad vecāki svinēja Dimanta kāzas, tuvinieki izpušķoja mašīnas, izveidoja līgavas pušķi un visi kopā brauca uz Ogres Dzimtsarakstu nodaļu, kur norisinājās svinīgā ceremonija. Aija un Sandra bija liecinieku statusā.

Zepu ģimenes godos muzikanti un dejotāji no malas nav jāaicina.

Pēteris jau kopš jaunības ir bijis draugos ar mūziku. Vēl pirms kāzām spēlējis pūtēju orķestrī. Arī pēc apprecēšanās aicināts uz pasākumiem, jo prot spēlēt ne tikai trompeti, bet arī cītaru un akordeonu. Valentīna, muzikanta sieva būdama, gājusi līdzi. Mazo Aiju pa to laiku pieskatījuši kopmītnē dzīvojošie darbabiedri, kuri ik pa brīdim gājuši pie durvīm klausīties, vai mazulīte neraud…

Arī abas meitas mācījušās spēlēt akordeonu. Aija – Ogres Mūzikas skolā, Sandra – pašmācībā. Mazmeita Anda absolvējusi vijoles klasi Mūzikas skolā, bet mazdēls Raimonds gājis vectēva pēdās, par savu instrumentu izvēloties trompeti. Pēc Mūzikas skolas beigšanas Raimonds muzicēja pūtēju orķestrī «Ciemupe». Arī mazmazbērni iemīlējuši mūziku – Elza mācījusies kora klasē un tagad apgūst kokli, bet Jēkabs ir vēl viens pūtējs Zepu dzimtā – viņš izvēlējies mežragu.

Ģimenes godos sanāk vesels orķestris. Kamēr mazbērni vēl bija mazi, tad katru reizi, īpaši Ziemassvētkos, gatavoja koncertu – mazmeita Inga rakstīja scenārijus, pārējie muzicēja.

Pēteris Zeps ir arī savā lokā izslavināts dejotājs. Pensionāru un invalīdu ballēs dāmas nebeidz jūsmot par viņa dejotprasmi. Valentīna atklāj, ka viņa it nemaz nav greizsirdīga, jo viņu laulības pašā sākumā esot bijusi noruna, ka nekādus pārmetumus viens otram dzīves laikā neizteiks. Tā arī saticībā nodzīvojuši.

Zepu ģimenē dejojuši un dejo visi. Valentīna un Pēteris, Aija un Sandra. Aija dejoja skolā, tad Tautas deju ansamblī «Ogre», kurā savulaik bija kolektīva vecākā un ievēlēta par «Karalieni». Tā bija kolektīva vadītājas Velgas Jaunzemes iedibināta tradīcija. Pēc vadītājas aiziešanas mūžībā «Karalienei» bija jāķeras pie darba un pāris sezonas jāstājas Velgas vietā.

Savukārt Sandra dejo māsas Aijas pašlaik vadītajā VPDK «Aija». Viņu bērni dejojuši skolu un pēc tam pieaugušo kolektīvos. Aijas meitas Andas vīrs Jānis arī ir dejotājs, abi sadejojušies deju kolektīvā. Tāpat kā savulaik Aija ar savu vīru Andri, kurš nu jau mūžībā.

Aija atceras, ka Zepu ģimene aktīvi apmeklējusi kādreiz populārā Ogres Tautas nama klubiņa «Līdzi dzīvei» vakarus. Kopā atpūtušās visas Zepu paaudzes – vecāki, bērni un mazbērni. Tā viņi allaž turējušies kopā un cits citu balstījuši.

Pat mazais Miķelītis, kuram decembrī paliks pieci gadi, ir visnotaļ prātīgs «vīrs» un piedalās ģimenes problēmu risināšanā. Tieši viņš, vasarā dzīvojot pie vecvecvecākiem, redzēdams, ka omei grūti staigāt un viņa nevar pietiekami ātri pie viņa atsteigties, devis padomu ņemt palīgā nūju. To tad Valentīna arī izdarījusi. Visjaunākā kuplajā Zepu ģimenē ir mazmazmeitiņa Alise, kurai ir viens gadiņš. Tā ir kupla un stipra ģimene.

«No saviem vecākiem esam mantojuši mīlestību, sirds siltumu un strādīgumu, kas mums visiem ir ļoti raksturīgs. Tētis vēl aizvien ir prasmīgs galdnieks un, neraugoties uz cienījamo vecumu, vēl nedomā apstāties. Galdnieka talantu pārmantojis arī mazdēls Arnis. Viss labais, kas ir mūsos visos, nāk no ģimenes,» atzīst Aija.