Stiprākais motivators – bērni. Stiprais stāsts

[ A+ ] /[ A- ]

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Stiprie stāsti – pirms un pēc». Tie ir stāsti par stipriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai viņu tuviniekiem, kuri ir šo cilvēku stiprais balsts. Centīsimies rast atbildi – kā mēs, veselie, varam viņus atbalstīt, jo invaliditāte sabiedrībā joprojām tomēr ir sāpīgā tēma gan tiem, kuriem tā ir ikdiena, gan arī apkārtējiem, kuri ne vienmēr izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības.

Ikšķiliete Evija Krapse ir triju, nu jau var teikt, pieaugušu, meitu mamma. No malas raugoties šajā dzīvespriecīgajā sievietē, nezinātājs nepateiks, cik milzīga ir viņas uzņēmība, rūpējoties par pastarīti Esteri, kura piedzima ar diagnozi, ko neviens vecāks savam bērnam nenovēlētu. Tikai pateicoties ģimenes un galvenokārt mammas neatlaidībai, daļēji arī sabiedrības atbalstam, neraugoties uz sākotnēji bezcerīgajām prognozēm, Estere pilngadībā iesoļoja, kā mēdz teikt, pati savām kājām.

Gaidot Esteri, nekas neliecināja, ka šī grūtniecība varētu būt citāda nekā iepriekšējās. Nelielas bažas sāka rasties vien pēc kārtējās ultrasonogrāfijas, kad mediķi mazuļa smadzenēs pamanīja cistas. Evija veica ģenētiskās analīzes, kas bija labas, un nācās gaidīt. Esterīte nāca pasaulē pirms laika, un diagnoze bija smaga – bērnu cerebrālā trieka un izteikta tetraparēze. Augot meitenīte spēja pārvietoties tikai ar staiguli. Atklājās arī, ka viņai ir vājdzirdība un vājredzība. Šo diagnožu kopums lika Evijai savus sapņus atbīdīt tālākā nākotnē, faktiski visu laiku veltot meitām, protams, īpaši Esterei.

Uz savām kājām sešu gadu vecumā

Jaunākās meitas dēļ ģimene pirms 18 gadiem no Rīgas pārcēlās uz Ikšķili, lai būtu savs pagalms, iespēja biežāk iziet ārā.

«Tolaik bija maz informācijas, arī rehabilitācija vāji attīstīta. Pirmos divus trīs gadus braukājām no speciālista pie speciālista, meklējot, kas vislabāk der. Nonācām pie secinājuma, ka, lai Estere varētu staigāt savām kājām, viņai nepieciešamas trīs operācijas, ko vienlaikus var veikt tikai Vācijā. Tas kļuva iespējams, pateicoties arī sabiedrības atbalstam, kuri akcijā «Eņģeļi pār Latviju» saziedoja nepieciešamo summu. Operācijas veica aprīlī, un jau septembrī Estere, kurai tolaik bija seši gadi, pirmo reizi varēja nostāties uz savām kājām. Parasti mums ir daudz darba un mazi lēcieniņi, bet šis bija ļoti liels lēciens. Tie bija lieli panākumi. Mājās Estere pārvietojas saviem spēkiem, kāpj uz otro stāvu un lejā, bet ārā mēs viņu pavadām, ja tie ir lieli gabali, tad izmantojam arī ratiņkrēslu, bet Esterei ļoti nepatīk, viņa vēlas būt patstāvīga,» stāsta Evija, piebilstot, ka meita ir arī ļoti mērķtiecīga – ja ko ieņems galvā, dabūs to gatavu!

Jāizmēģina viss!

«Šogad, augustā, Esterei palika 18 un šis ir pēdējais mācību gads Rīgas 1. speciālajā internātskolā. Turklāt Rīgā atradām ļoti jauku speciālo pedagogu, kuram pateicoties, Estere mācās lasīt. Līdz šim tas nebija izdevies, bet tagad viņa jau var izlasīt zilbes, īsus vārdus. Tas laikam ir nākamais panākums pēc staigāšanas. Domāju, tas nebūs pa spēkam, bet tagad ticu, ka varēsim!» pārliecināta ir Evija un aizgūtnēm stāsta par tālākajiem plāniem – abas ar meitu jau paguvušas paviesoties Ogrē, Dienas centrā «Saime», kur Esterei ļoti paticis, un viņa cer, ka būs iespēja darboties sveču liešanas darbnīcā. Kādu brīdi meita apmeklēja mākslas studiju «Rasas krāsas» Ikšķilē, kur māksliniece Lauma Palmbaha palīdzēja attīstīt viņas radošo pusi. Šobrīd pieņemts jauns izaicinājums – Estere Ogres Sporta centrā apmeklē sporta nodarbības parasportistiem. «Esam aktīvas meitenes – cenšamies visu izmēģināt. Tur ir vispārējā fiziskā sagatavotība, bet nākotnē varētu pievērsties kādam konkrētam sporta veidam. Esterei labi veicās diska mešanā, pat paguvām jau piedalīties Latvijas vieglatlētikas čempionātā parasportistiem,» aizgūtnēm stāsta Evija.

Spēka avots – ģimene

Jautāta, vai paliek laiks sev, Evija smaidot attrauc: «Kad nebūs braucienu uz Rīgu, dienā iegūšu aptuveni trīs stundas, kas būs mans laiks. Vēlos daudz ko, bet sākšu ar vingrošanu. Šobrīd viss ir pa stundām, kad Esterīte vingro, braucu uz tirgu, uz veikalu. Pēc izglītības esmu adītāja – modelētāja, bet savā profesijā neesmu strādājusi, jo bija citas prioritātes. Kādu brīdi strādāju par pārdevēju, tagad mazliet skaistumkopšanā – esmu manikīre, jo šis ir darbs, kad iespējams plānot savu laiku un to pielāgot Esteres vajadzībām. Tā ir iespēja arī saskarties ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka, lai gan tieši ģimene ir tā, kur smeļos spēkus. Estere ir jaunākā meitiņa, vidējai meitai Patrīcijai ir 19, bet vecākajai meitiņai Santai jau sava ģimene, un man divi mazbērniņi. Spēku dod brīži, kad visi esam kopā – meitas, mazbērni un vīrs, kurš šobrīd strādā Vācijā. Bērni – tie ir mana darba augļi. Man ir parasta cilvēka dzīve, nekādus izcilus darbu neesmu veikusi. Arī es pagurstu, neslēpšu – esmu ļoti pagurusi, bet spēku sniedz prieks un gandarījums par bērniem – vecākā meita pabeidza maģistrantūras studijas, arī vidējā meita ir studente. Meitas grūtos brīžos joprojām vēršas pie manis, un tā ir tā galvenā atzinība – laikam jau esmu kaut ko pareizi darījusi. Kā teica Imants Ziedonis – «Un tādas lielas laimes jau nemaz nav…» –, es vienkārši dzīvoju. Iespējams, tas, ka tik daudz laika esmu veltījusi Esterei, ir ietekmējis vecāko meitu dzīves, neesmu bijusi ideāla mamma, bet mīlu savus bērnus un sniedzu to, ko spēju,» saka Evija un piebilst, ka, atskatoties pagātnē, reizēm nesaprot, kur visam radusi spēku un kā visu paguvusi.

Galvenais – nepadoties

«Ar auto braucu pavisam nesen, jo Estere ir pieaugusi, viņu izcilāt vairs nespēju, bet, lai meitai neliegtu dažādas iespējas, bija nepieciešams auto. Iespējams, ja nebūtu Esteres, es tā arī nekad nesāktu vadīt auto. Kad viņa bija mazāka, visur braucām ar sabiedrisko transportu. Man laikam ir paveicies, jo apkārtējo attieksme vienmēr bijusi pozitīva, nekad neesmu kautrējusies palūgt iecelt vai izcelt no transporta bērna ratiņus. Vispār jau bērni ir tāds stiprs motivators,» smaida Evija un piebilst: «Protams, kad man ir kādas vajadzības, vēršos pie meitām. Man Rīgā ir arī fantastiska vīramāte, kura ir kā paraugs tam, kādai jābūt mammai un vecmāmiņai. Bet vai esmu jutusi arī pietiekamu valsts atbalstu? 18 gadu laikā ļoti daudz mainījies un uzlabojies. Esterei ir 1. invaliditātes grupa. Ja nebūtu atbalsta ģimenē, nezinu, vai ar valsts piešķirto pabalstu varētu izdzīvot. Protams, cilvēki izdzīvo ar minimāliem līdzekļiem, tomēr gribētos, lai valsts atbalsts cilvēkam ar invaliditāti, kurš nav darba spējīgs, būtu tāds, lai viņš spētu apmaksāt rēķinus un paēst, bet tas ar šā brīža izmaksām faktiski nav iespējams. Mammām, kuras šobrīd saskaras ar situāciju, kādā es nonācu pirms 18 gadiem, gribu novēlēt, galvenais – nepadoties un ticēt savam bērnam. Ja es būtu ļoti klausījusies tajā, ko teica mediķi, ka Estere nevarēs to vai šito, iespējams, daudz kā arī nebūtu. Tas, kā mēdz teikt, ir mazliet jālaiž gar ausīm un pašiem jāveido sava dzīve tāda, kādu gribam, protams, vadoties no tā, ko varam. Galvenais, nesēdēt, neraudāt un virzīties uz priekšu, nemeklēt vaininiekus, jo tas atņem spēku. Ir jādara viss, kas dod enerģiju!» savā pieredzē dalās Evija Krapse, un jācer, ka šis stāsts vismaz kādu spēs iedvesmot.