Strukturālo reformu struktūru miglā

[ A+ ] /[ A- ]

Kopš valsts atjaunošanas dzīvojam vienās reformās. Šis jēdziens atmiekšķējies līdz nelabumam. Kad dzirdam «reforma», tad zinām – būs sliktāk. Kad dzirdam «reorganizācija», tad skaidrs, ka nav bijis pašas «organizācijas» vai tā izrādījusies  nelabojams brāķis. Bet, kad prasām skaidrību un atbildību, tad mūs apsūdz neaudzinātībā un ķecerībā.

Kad reformējamies, tad aizveras skolas un slimnīcas, sarūk jau tā zemās un nez cik reižu mazinātās algas, draudiem pakļaujas pensijas, krītas ļaužu pirktspēja, ceļas preču, pakalpojumu cenas un nodokļi, bet trūkums un bezdarbs iet savu stabilo – bezcerības ceļu. Nemitīgi, par strukturālām reformām muldoties, vieni apveļas un uzblīst, citi noliesē un mirst, bet vēl citi funkcionē bez jel kādas jēgas. Bet sistēma, kas nespēj un nevēlas mainīt nejēdzīgo (strukturālo) sistēmu, paliek vecā. Turklāt valsts pārvalde pakļauta savējo iekārtošanai un baisam blatu mudžeklim, kur birokrātija atražo sevi pašu, tērējot budžeta naudu ne tikai lieku «dokumentu» ražošanai, bet arī nomokot cilvēkus šo papīru apkalpošanā…

Nevajadzīgu struktūru reformēšanas bezjēgā

Saprotams, ka valsts naudu tērējošas nozares no budžeta ņem vairāk, nekā tā plānais maciņš spēj dot. Taču nav saprotams, kāpēc valsts iet vieglāko ceļu – gan palielina ieņēmumus, gan samazina izdevumus vienādi banāli, – iztīrot ļaužu kabatas. To visu pārgudri dēvējot par konsolidāciju. Jo tad var slēpties, izlikties un negādāt par konsolidāciju pēc būtības – par valsts rocības nostiprināšanu, ekonomisko procesu saliedēšanu un ievirzīšanu ne vien gudrā un taisnīgā taupības režīmā, bet arī brālīgas un godīgas solidaritātes īstenībā, kad jostas savelk visi, bet patiesi vajadzīgās valsts iestādes, atmetot nelietderīgus tēriņus un birokrātiju, kalpo nesāpīgai tautas izdzīvošanai un cerīgai tautsaimniecības atveseļošanai.

Jebkura valsts struktūra būtu uzlūkojama kā nepieciešamība, kā loģiski izrietošs sakars, kas veido lietderīgu un efektīvu valsts pārvaldes jēgu. Ja valstsvīru runas sakristu ar darbiem, tad tie savā strukturālo reformu skandināšanā būtu nonākuši vismaz pie skaidrības, kuri kantori attaisno šo jēgu, kuri ne. Piemēram. Vai mums vajadzīgs KNAB, kurā apkaro viens otru, nevis korupciju? Vajadzīgs tiesībsargs bez tiesiskas varas, autoritātes un ar prastu ielikteni tā vadībā? Vajadzīgas valsts aģentūras, kuru iespaidā ne tautsaimniecības, ne kultūras druvā ne smilga nepakust? Vajadzīgs valodas terminoloģijas centrs, kas nespēj izskalot no savām smadzenēm vienu vienīgu vārdiņu, kurā būtu dēvējams tā saucamais krējuma izstrādājums? Vajadzīgs Latvijas institūts, kurš nodokļu maksātāju naudu notrallina dārgos bukletos un reklāmas ruļļos, kas valsts tēlam (kurš jāveido kultūrai un labklājībai, nevis falšam foto) nedod neko? Vai vajadzīgi parazitējoši izglītības kantori ar birokrātisku ierēdņu pulkiem, kuru likvidēšana glābtu skolotāju no papīra un paragrāfa verdzības, bet  lauku skolas no piespiedu slēgšanas? Vajadzīga Valsts prezidenta kanceleja, ja nav paša prezidenta ar reālu valsts vadīšanas varu, svaru un atbildību? Tā sakot, nav jēgas pļāpām par reformām valsts struktūrās, ja nav zināms, kuras te vērts reformēt…

Bēdīgā «solidaritāte»

Starptautisko aizdevēju pirmā un galvenā prasība – samazināt algu līmeni valsts pārvaldes iestādēs, izrādās, ir arī vienīgā, kas nav izpildīta… Vēl vairāk, salīdzinot ar 2010.gadu, valsts aparāta uzturēšanas izdevumi 2011.gadā palielināti par 69 miljoniem latu, tajā skaitā palielinot izredzēto atalgojumu par 20,73 miljoniem. Šajā netaisnībā īpaši «taisna» locījusies Satversmes tiesa, kura savu (tiesnešu) algu palielinājuma (!) attiesāšanā no budžeta pakampusi 6,9 miljonus latu, bet, piemēram,  spriedumā par priekšlaicīgajām pensijām tie paši augstās tiesas argumenti vairs nav argumenti…

Turklāt, ja ne aizdomīgi, tad pagalam nesaprotami izspīlējas tiesnešu finansiālie darījumi. Piemēram, tiesnese Sandra Strence noguldījusi 470 559, 33 eiro un 3692 latus, savukārt Gunāra Kūtra parādsaistības 231 302 Ls nezin kā ar aldziņu sedzamas, bet Kārlis Stārasts no grūti izskaidrojamiem, bet viegli jaušamiem ienākumiem uzdāvinājis sievai (kas tās par laulāto attiecībām, kur viens otram dāvina milzīgas summas?) 70 000 eiro, bezskaidrā naudā iekrājis 271 014 eiro un 5 000 latu. Arī prokuroru deklarētās parādsaistības eiro izteiksmē gana iespaidīgas: Gunāram Bundzim 132 535, Inetai Bebrei 156 352, Agnim Pormalim 130 659… Saprotama lieta, ka nevienu nevar vainot tiesiskā pārkāpumā, ja par to nav spriedusi tiesa, bet jautājums kā īlens iz maisa gan: kam tad Temīdas sargi kalpo vairāk – Temīdai vai naudai?

Ja pieskaitām klāt faktu, ka no katra nodokļu maksātāju lata 26 santīmi aiziet valsts aparāta uzturēšanai, tad kādas te strukturālās reformas? Ja katra ministrija ar neskaitāmām aģentūrām un departamentiem īsteno savu «politiku», ja milzīgais valsts aparāts nodarbojas ar frāžainu un nevienam nevajadzīgu papīru sacerēšanu, bet no būtiskām reformām, kuras ļautu valsts ierēdņu skaitu samazināt vismaz divkārt, spītīgi izvairās, tad kādas te strukturālās reformas? Ja uz nekrietnas «konsolidācijas» fona, kas nav nekas cits kā ļautiņu aptīrīšana, izredzēto kastas joprojām mielojas pie trekno gadu siles, tad sauksim lietas īstajā vārdā, nevis par strukturālām reformām. Tad sauksim tās par partijiski un ierēdnieciski savtīgām mahinācijām, kuru alkatībai nav robežu un kuru miglā nodokļu maksātāju nauda joprojām pazūd bez pēdām, šķērdējas bez apdomas un sāta.