Stāsts par kādu aizkustinošu draudzību

[ A+ ] /[ A- ]

Draudzības konkursa draugu kopbilde. Taurupes vidusskolas audzēkņi – Beāte Ieleja (no kreisās), Kristīne Niedra, Sintija Leimane, Sanita Šteine un Andris Balodis (priekšā).

Svētīgs darbs, neko īpašu nepaveicot

Sanita Šteine, Taurupes vidusskola, 11.klase

Vecajiem cilvēkiem ne vienmēr ir radinieki un draugi, kas varētu viņus izklaidēt vai vienkārši apciemot. Manuprāt, šie cilvēki jūtas vientuļi, viņiem pietrūkst kāda, ar kuru aprunāties vai vienkārši iziet pastaigāties svaigā gaisā.

Manos spēkos viņiem palīdzēt, padarīt viņu ikdienu kaut mazliet interesantāku. Veciem cilvēkiem nevajag daudz, lai viņi justos laimīgi. Viņiem pietiek ar to, ja ir klausītājs, kuram izstāstīt to, kas nomāc, kāds, kas viņus varēt atbalstīt un mazliet arī parūpētos.

Arī man pašai ir bijis gadījums, kas saistīts ar kādu gados vecāku sievieti. Šī sieviete bija mana kaimiņiene. Viņai ir pāri septiņdesmit gadiem. Šī kundze dzīvo pilsētā, bet uz laukiem brauc tikai vasarā un pavasarī. Viņai bija vajadzīga mana palīdzība, tā mēs iepazināmies.

Katru reizi, kad viņa atbrauca uz laukiem, viņa man to paziņoja. Kad vien bija laiks, centos viņu apciemot. Kopā darot visādus mazus darbiņus, mēs ļoti daudz runājām. Viņa man prasīja par skolu, par darbiem vasarā. Mēs apspriedām ļoti daudzas lietas. Es jutu, ka šī sieviete jūtas vientuļa, viņa mani gaida ar lielu nepacietību, tāpēc centos pēc iespējas biežāk viņu apciemot. Bija dienas, kad mēs norunājām divas un vairāk stundas.

Ir tik daudz vecu cilvēku, kas savu ikdienu pavada vienatnē. Šie cilvēki vienkārši garlaikojas. Mums laiks, kad bijām kopā, pagāja ļoti ātri. Vienmēr viņu uzklausīju, nekad neko neatteicu, jo zināju, cik tas ir svarīgi. Kad pagāja seši mēneši, šī jaukā kundzīte devās prom, lai atgrieztos atkal pēc pusgada.

Ir brīži, kad par viņu iedomājos, par to, kā kopā pavadījām laiku. Vēl tagad šad un tad kundzīte man piezvana, lai apvaicātos, kā iet. Tas tik jauki – ir kāds svešs cilvēks, kurš par tevi uztraucas un vienkārši interesējas. Jūtos ļoti labi, jo saprotu, ka, neko īpašu nepaveicot, esmu kādam vecākam cilvēkam padarījusi viņa dzīvi mazliet interesantāku.

 

Abpusēja draudzība, kur gadiem nav nozīmes

Kristīne Niedra, 11.klase

Pirms diviem gadiem man kaimiņos atnāca dzīvot kāds pavecs vīrietis, kurš pieskatīja kaimiņu māju. Viņš bija invalīds, bet tas man netraucēja sadraudzēties un palīdzēt viņam, kad tas bija nepieciešams. Iepazināmies pavisam nejauši un ar katru reizi, kad satikāmies, mēs smējāmies un runājam par visu. Viņš stāstīja, kāda bija viņa bērnība, kā uzvedās un kādas blēņas darījis.

Kādā vasaras dienā viņš mani pasauca pie sevis un jautāja, vai nevēlos ķiršus. Protams, tie man pašai bija jānolasa. Tā es arī darīju, bet viņš sēdēja zālītē un runāja ar mani. Viņš vienmēr teica, ka ar mani varot parunāt kā ar pieaugušo, bet es atbildēju, ka man šķiet, ka tērzēju ar savu vienaudzi. Tā arī bija. Mēs apspriedām visu, kas ienāca galvā. Mums arī netraucēja, ka pēc gadiem viņš varētu būt mans vectēvs. Kad aizbraucu uz Īriju, viņš ik pa laikam man uzrakstīja, apjautājās, kā iet, vai neesmu aizmirsusi latviešu valodu. Kad atbraucu vasarā uz Latviju, uzreiz aizgāju ciemos. Atceros, ka runājām ilgi jo ilgi.

Tad arī viņš ieminējās, ka pēdējā laikā sāpot galva un vainoja karsto laiku. Kādā dienā viņš man atsūtīja īsziņu, prasot, vai man neesot kādas zāles pret galvassāpēm. Es piedāvāju tās aiznest, bet viņš neko neatbildēja. Bez viņa atļaujas negāju, jo zināju, ka viņam suns nav piesiets, un tas var uzbrukt. Atbildes nebija arī nākamajā dienā…

Tā beidzās mūsu draudzība, jo viņš nomira, bet es viņu vienmēr atcerēšos jautru un smaidošu. Ja kāds man prasītu nosaukt kādu viņa slikto īpašību, es to nevarētu, jo man viņš bija ļoti labs draugs, kas prata gan pasmieties par sevi, gan par citiem. Daudzi teiktu, ka tā nav nekāda draudzība – starp vecu un jaunu cilvēku, bet mums tā bija draudzība. Es ļoti priecājos, ka iepazinu šo cilvēku, un mēs spējām sadraudzēties, jo arī viņam šī draudzība nozīmēja daudz.

 

Acis, kurās skatīties visu laiku…

Andris Balodis, 11.klase

Ar savu tagadējo draudzeni Sanitu iepazinos 2010.gada 11.septembrī. Viss notika tā…

Es iestājos Taurupes vidusskolā, lai turpinātu mācības. Pēdējās augusta dienās, kad skolā notika mēģinājumi 1.septembra koncertam, es viņu ieraudzīju un nevarēju novērst skatienu. Man viņa ļoti, ļoti iepatikās. Izlūdzos mūzikas skolotājai, lai saliek mani dziedāt kopā.

Pienāca 1.septembris, un pēc koncerta viņa gāja uz centru. Man it kā vajadzēja braukt mājās, kas atrodas Mazozolos, bet biju tik traki viņā ieķēries, ka nevarēju neiet līdzi. Mēs gājām lēni un runājām par visādām lietām. Jau 1.septembra vakarā sapratu, ka nav vērts vilcināties, un devos pie viņas ar savu motorolleru. Likās, ka tauriņi, kas bija man vēderā, mani apēdīs. Braucām līdz dzelzceļa sliedēm, to vietu man ieteica viņa. Es traucos ar lielāko interesi, jo nebiju tur bijis un likās, ka tas viss, ko iesaka viņa, nemaz nevar būt slikts. Par viņu domāju katru minūti, un tad darbi vispār negāja no rokas, jo bija jādomā tikai par viņu, par to, ka atkal vakarā braukšu ciemos. Ar katru dienu viņa man iepatikās aizvien vairāk. Kad viņas nav skolā, ir sajūta, ka kaut kā trūkst. Pēc kāda laika iepazinos ar viņas vecākiem, kuri man likās ļoti jauki, kā arī ar viņas mazo un lielo brāli, ar kuriem vienmēr ir bijis jautri.

Kādreiz jau sanāk pastrīdēties, bet man liekas, ka tam tā jābūt, jo nevar vienmēr sakrist domas – katram savi uzskati. Ļoti patīk, kad viņa smejas, jo ir tāda sajūta, ka tas nāk no visas sirds. Jau pašā sākumā, kad iepazinos, viņa likās ļoti jautra un mīļa, un viņas skaistās, zilās acis es arī ieraudzīju jau pirmajā dienā un varētu tajās skatīties visu laiku.

 

Omītes stāsts

Sintija Leimane, 7.klase

Es pati, vēl nezinādama, kāda ir tā draudzība, klausījos virtuves čalās, ko stāstīja mana omīte manai mammai. Iegāju virtuvē, apsēdos un ieklausījos…

Vecmāmiņa stāstīja: «Kad biju tik veca kā tu, man bija laba jo ļoti laba draudzene Žeņa. Mums kopā bija gan daudz blēņu, gan piedzīvojumu. Viens no tādiem – zagšana veikalā. Mums trūka naudas, nevarējām nopirkt, ko gribam, bet tajā laikā modē bija ļoti skaistas, dārgas mežģīnes. Katrai elegantai meitenei bija mežģīnes, ko likt klāt kleitai vai kādam citam apģērba gabalam. Man un Žeņai arī tādas gribējās, un nekas cits neatlika kā nozagt. Devāmies veikalā un čiepām mežģīnes. Ļoti ātri iebāzām tās maisiņā un skrējām laukā. Viss jau būtu labi, ja vien mūs nepieķertu veikala īpašniece. Nācās mežģīnes nolikt vietā un atstrādāt savus nedarbus. Tajā laikā nesauca nekādu policiju, tikai piezvanīja vecākiem. Kad nostrādājušās pārnācām mājās, katra no sava tēta vēl dabūjām pa dibenu. Zagt vairs nekad negribējām.

Citā reizē ar Žeņu devāmies manai mammai līdzi uz tirgu. Bija interesanti, jo tur varēja izpētīt dažādus dzīvniekus, augļus, dārzeņus un drēbju gabalus. Kamēr mamma iepirkās, mēs staigājām gar dzīvniekiem, kas mums tik ļoti patika. Tajā dienā nebija daudz skaistu dzīvnieku, visi izskatījās paplukuši vai arī slimi. Ievēroju kādu nošņurkušu, bet piemīlīgu sunīti, kam viena auss bija tumša, bet otra gaiša. Uzreiz sapratu, ka tas ir mans sapņu suns. Skrēju pie mammas, lai paprasītu naudu, bet neapjautu cenas apmēru, jo biju pārāk sapriecājusies. Mamma teica, lai nomierinos. Kas tad nu? Skrēju atpakaļ pie Žeņas un mīļā sunīša, lai izstāstītu problēmu draudzenei. Mēs abas izlūdzamies pārdevējam, ka ņemsim sunīti un atmaksāsim ar ko citu. Plāns izdevās – sunītis bija mans. Mēs to aprūpējām līdz pat viņa mūža galam.

Jā, draudzība bija dažāda – dažus brīžus koša un skaista, bet citus melnbalta un skumja.»

 

Lota nevēlas, lai es skumstu

Beāte Ieleja, 11.klase

Tā bija silta jūnija diena. Gaisā virmoja tikko pļauta siena smarža. Pļavās sāka ziedēt margrietiņas un visādas Jāņu zāles. Šī diena man nebija kā visas citas – tā likās īpaša gan man, gan manam jaunajam draugam – suņukam Lotai. Viņa, ar smilšu krāsas kažoku un lielu, baltu plankumiņu uz kakla, bija vienīgā atvase dižciltīgajai mātei Bellai. Kad spīdēja saule, Lotas kažoks mirdzēja kā dimanti. Jau no pašas mazotnes mēs abas ļoti labi sapratāmies, tāpēc mani vecāki nolēma paturēt Lotu. Man tā bija liela atbildība, jo katru dienu nācās sunīti barot un mācīt, kā pareizi uzvesties. Pieaugot Lota iemācījās dažādas dresūras – dot ķepu, dzīt govis un sargāt māju. Bieži vien, kad devos uz pastkastīti pēc avīzēm, Lota nāca līdzi un pieskatīja mani, lai kāds nenodara pāri. Kad gāju uz autobusu, Lota pavadīja un pacietīgi gaidīja mani mājās.

Pagāja gadi, abas kļuvām vecākas. Man vairs nebija tik daudz brīva laika ko veltīt Lotai, tāpēc vismaz brīvdienās centos pēc iespējas vairāk būt kopā ar viņu. Bet tad… kādu dienu atgriežoties no skolas, sapratu – kaut kas nav kārtībā. Mans suņuks Lota bija pazudis. Sākumā domāju, ka viņa noteikti atgriezīsies, jo zina taču, cik ļoti gaidu. Pagāja divas bezgala garas nedēļas, manas cerības izplēnēja – jutos viena un bezpalīdzīga. Pienāca vakars, sēdēju pie loga un raudāju, nespēju nedomāt par savu suņuku – kas ar viņu noticis? Pamazām atguvos no šī lielā trieciena un sapratu – Lota noteikti nevēlas, lai es skumstu. Viņa noteikti vēlas, lai esmu tikpat priecīga kā tajās dienās, kad mēs abas vēl bijām kopā.

Publicēšanai sagatavoja Uldis Prancāns

Foto no personiskā arhīva