Tautā iemīļoto mākslinieku Paulu Butkēviču 70 gadu jubilejā sveicot

[ A+ ] /[ A- ]

Jubilārs Pauls Butkevičs sevi atdeva mums.

Uz saviem 70 gadiem aktieris Pauls Butkevičš atskatījās 8.augustā, par ko «OVV» jau rakstīja. Daudzi draugi un talanta pielūdzēji bija paspējuši arī paviesoties Jaunjelgavas novada Daudzeses pagasta «Rudzīšos», kur tagad mākslinieks savas dienas vada kopā ar dzīvesbiedri Zintu, bet oficiālajai sveikšanai visi pulcējāmies 5. septembra pēcpusdienā Ogres Kultūras namā.

Jaukās sanākšanas galvenie iniciatori un atbalstītāji šoreiz Ogres novada domes kultūras darba koordinatore Anita Ausjuka un Ogres dzejnieku apvienības «Sirdsdoma» ļaudis, saprotams, ne bez Ogres domes laipnas un pašsaprotamas gādības. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, bija patīkami apzināties, ka tautas mīlestība atnāk pie saviem dižgariem, valstiskā mērogā īpaši neaģitēta un lietišķās kultūras etiķetes nepušķota. Un varbūt, ka tā pat labāk, ja visi savējie…

Sirsnīgās pēcpusdienas režija pilnībā gādājusi par gaisotni, kurai iepaticies iejūsmot neuzkrītoši, bet līdz sirdij dziļi… Jau krietni pirms noliktā laika svētku jušanā viesus ievada retro ansambļa «Vējlukturis» klusinātā mūzika ar senām un izjustām melodijām, kurās akordeona un vijoles saspēle raisa to labvēlīgā sentimenta nopūtu, kas vaļsirdīga un netēlota: «Sirdi no krūtīm velk laukā…» Pats jubilārs ar pirmo uznācienu publiku ņem savā varā – brīvi, atraisīti, virtuozi, vienkārši un dziļi cilvēciski. Abi ar savu pēdējo gadu izrāžu partneri Elīnu Clileviču ik dziedāto melodiju iekrāso labas nozīmes rutinētos tēlos un tajā pievilcības šarmā, kad ik pa laikam gribas piedziedāt vai plaukšķināt sirdi cilājošajam ritmam līdzi. Aizvedot dvēseles kulminācijā, kad visam pāri laidies netaustāmais, nenosakāmais, bet noteikti klāt esošais, kas liek harmoniski vienoties Pasaulīgajam ar Dievišķo… Īpaši ieskanoties Ilzes Kārkliņas dziesmām, kurās vārdu un melodijas vienība jūtama kā vesela atklāsme – dzīva un neapstrīdama – «… Sargā pats sevi, un Dievs tevi sargās,/ Vienreiz vien dzīve nāk, domāt laiks…» Bet Raimonda Paula dziesmā ar Imanta Ziedoņa vārdiem saklausām ne vien baudāmā mirkļa, bet visas esības galveno jēgu – «…Baltu vēsturi iešalc mums mutē/ Svētais, vienkāršais mātes piens»…

Neesmu māņticīgs, bet vienam ticu bez jel kāda pierādījuma – ka tādi dižgari kā Pauls netieši vai tieši ietekmē novadniekus un ik uz soļa sastopamo ļaužu kultūru, gan tiekoties, gan sirds jušanas lādiņu saņemot tāpat – iz laika, iz telpas, pašu dižgaru nemaz acīm neskatot… Kā gan citādi lai skaidro Paula esošo un bijušo novadnieku dāvāto mīlestību, kura tik dabiska un neiestudēta: visu mīlētais aktieris burtiski iekraujas puķēs – i lēdmaniešu, i ogrēniešu, i ķeipeniešu, i daudzeviešu, i jaunjelgavnieku, i rīdzinieku, i jūrmalnieku… Nav iespējams (un vai tas vajadzīgs?) uzskaitīt visu lielo apsveicēju pulku. Ar veselīgu humoru un labvēlīgu ironiju apveltītais mākslinieks vienu piekodina uzrakstīt gan: «Esmu tik aizkustināts, ka varu no sirds pateikties visiem un laimīgi pasmieties – ziedu daudz vairāk kā dažu labu reizi bērēs: ar diviem paņēmieniem pārvedām mājās un nu tik varam sākt atkal visu no jauna… Paldies!»

Andra Upenieka foto