Tautas lietišķās mākslas studijai «Saiva» – 50!

[ A+ ] /[ A- ]

Velga Frolova (no kreisās), Dace Leite, Ilona Alksne, Aina Dubova un Zigrīda Brigzna pozē nelabprāt – «Saivas» meistarēm darba pilnas rokas, jo līdz izstādes svinīgajai atklāšanai vēl tik daudz jāpagūst!

Šodien, 29.oktobrī, Ogres Kultūras centrā tiks atklāta Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) «Saiva» 50 gadu jubilejas izstāde, kuru ikviens interesents varēs aplūkot arī nedēļas nogalē, Ogrē notiekošo tautas mākslas un amatu dienu pasākumu laikā.

Jau vairākas dienas pirms izstādes oficiālās atklāšanas Kultūras centra mazajā zāle valda rosība. «Saivas» meistares ar lepnumu izstāda savus darinājumus – krāšņas segas, seģenes, galdautus, dvieļus, plecu lakatus, grīdas celiņus un daudz ko citu, kas tapis vairāku gadu laikā. Meistaru darinājumi vienmēr bijuši augsti novērtēti ne vien pašmāju lietišķās mākslas izstādēs, bet arī nonākuši muzeju krātuvēs un aizceļojuši tālu aiz valsts robežām – pat līdz tik eksotiskām valstīm kā Portugāle, Šrilanka un Austrālija.

Meistarība vienā dienā nerodas

Vairākas meistares studijā darbojas teju vai no tās pirmsākumiem.

TLMS «Saiva» šobrīd ir 31 biedre, un jau trešo gadu studiju vada Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļas absolvente Antra Saliņa. Viņa  labprāt ieklausās arī ilggadējo dalībnieču viedoklī un padomos, jo šīm meistarēm patiesi ir ko teikt. Studijā joprojām čakli darbojas meistares, kas savai sirdslietai veltījušas 30 un vairāk gadu,  piemēram, Dace Jursone vai Velga Frolova. Pirms daudziem jo daudziem gadiem tautas daiļamatu meistares nosaukumu ieguvušas arī Dace Leite, Aina Dubova, Zigrīda Brigzna un Ilona Alksne, kuras rūpīgi un ar mīlestību palīdz iekārtot savu un citu «Saivas» dalībnieču darbu izstādi. I.Alksne atceras, ka savulaik, lai kļūtu par meistari, speciālai komisijai bijis jāuzrāda 10 darbi un jāpiedalās vairākās republikas mēroga izstādēs. Čaklās kundzes atzīst, ka praktiski visas sākušas no nulles, vispirms cītīgi jo cītīgi apgūstot teoriju. Meistarība radusies daudzu gadu laikā, un šobrīd «Saiva» ir kā domubiedru klubiņš, kur reizi nedēļā satikties, novērtēt savus un citu darbus, dalīties pieredzē un zināšanās, kā arī amata prasmē ievadīt jaunās studijas dalībnieces. «Kādreiz bija ļoti grūti dabūt dziju. Tagad, ja vien ir līdzekļi, nav nekādu problēmu un atliek tik strādāt. Darbiņus cenšamies arī realizēt, lai vismaz atpelnītu ieguldītos materiālus un būtu līdzekļi jaunu iegādei, jo šī ir sirdslieta. Visi darbi top ar mīlestību. Tie sagādā prieku gan pašām, gan arī tiek atrisināts dāvanu jautājums tuviniekiem,» smaida Velgas kundze.

Tradicionālās vērtības nekur nezudīs

«Saivā» joprojām aktīvi darbojas arī Emīlija Kazakēvičute, kura savulaik vairāk kā 20 gadus bijusi studijas vadītāja. ««Saivā» sāku darboties 70.gadu sākumā. Tolaik bija grūtāki materiālie apstākļi – audām dabīgās smildziņas, salmiņus. Šodien vairs to nedarām. Tad nāca Atmodas periods, nacionālais uzplaukums – populāri kļuva ornamenti, kā pašas jokojam, tas bija Auseklīšu periods. Agrāk, kā jau minēju, iesācējas sāka mācīties aust ar smildziņām, bet mūsdienās sāk ar lupatu deķiem, ko pagatavo no humanitārās palīdzības drēbēm vai pašu novalkātā apģērba, to neizmetot, bet, tā teikt, iedvešot jaunu dzīvību. Laika gaitā studijas dalībnieces mācījušās arī batikot, apgleznot zīdu, aust gobelēnus un mezglot. Tas nemaz nav slikti, jo cilvēkam vajag visu izmēģināt. Bet pamata vērtības – galdauti, dvieļi un šatiera sega – ir kaut kas tik unikāls, kas savu aktualitāti, šķiet, nezaudēs arī pēc gadu tūkstošiem. Domāju, ka dzīšanās pēc ārzemju spožuma reiz rimsies, un tās pamata vērtības, kas vienmēr bijušas, atkal atgriezīsies un paliks,» saka Emīlijas kundze. Viņa arī piebilst, ka «Saivas» sievas par savu uzņēmību un neatlaidību būtu pelnījušas iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, jo aušana ir laika un darba ietilpīgs process, kas prasa arī materiālos ieguldījumus.

«Saivā» ir arī savas dinastijas

Jautāta, vai tautas lietišķās mākslas studijai ir arī nākotne, meistare stāsta, ka studijā darbojas pat veselas dinastijas. Piemēram, Gita Krīgere ieinteresējusi savas meitas nodarboties ar rokdarbiem. Savukārt Dindunu ģimenē studiju sāka apmeklēt meita Vita, kura vēlāk aušanas nodarbē ieinteresēja savas atvases un mammu. Sandra Greivule mākslas pasaulē ievedusi meitu, bet Elizabetei Rasļenokai ļoti bieži līdzi nāk mazmeita, kura arī labprāt savu reizi noauž pa kādam grīdas celiņam. «Mums ir nākušas māmiņas bērniņa gaidībās, un, es domāju, šiem bērniņiem mīlestība pret mākslu ir ielikta jau šūpulī. Kad Gitas Krīgeres meita gaidīja pirmo bērniņu, viņai bija tāda neizskaidrojama iekšējā prasība aust Lielvārdes jostas. Tātad šīs prasmes tiek nodotas jau kaut kur zemapziņā, no paaudzes uz paaudzi. Jubileja mums visām liek mazliet sasparoties. Sievas no lādēm izvilkušas mīlētākos darbus, kas saņēmuši arī godalgas. Izstādē būs skatāmi ne vien pēdējos gados, bet arī pirms desmit un vairāk gadiem tapušie darbi. Mēs spriedām, – vai 50 gadu jubilejas reizē būtu jāizstāda tikai tradicionālās vērtības, kas izturējušas laika pārbaudi, vai  varam atļauties izstādīt arī mūsdienīgākus darinājumus? Nolēmām, ka rādīsim to, kādas esam. Tāda ir dzīve, mēs esam tik dažādas, dažādi darbojamies, tāpēc nolēmām, ka jāparāda viss plašais mūsu darbu spektrs,» – aicinot apmeklēt izstādi, saka tautas daiļamata meistare Emīlija Kazakēvičute.

TLMS «Saiva» kādreizējai vadītājai, tautas daiļamata meistarei Emīlijai Kazakēvičutei (no kreisās) un pašreizējai vadītājai Antrai Saliņai darba pilnas rokas, jo līdz izstādes svinīgajai atklāšanai vēl tik daudz jāpagūst!

Dzintras Dzenes foto