Tev pieder pur’i, tev pieder meži

[ A+ ] /[ A- ]

Pārziemot zem siltās un biezās sniega segas veiksmīgi izdevies arī čūskām. Salīdzinot ar citiem gadiem, Latvijā šovasar to esot sevišķi daudz – mežmalās, krūmājos, vecu māju pamatos…

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ziņo, ka rāpuļu sadzelto pacientu skaits gan nav palielinājies. Pie viena arī brīdina: ja čūska iekodusi, nekavējoties jādodas pie ārsta; pašam nelikt sev žņaugu, necensties koduma vietu piededzināt, izgriezt vai indi izsūkt, jo tas situāciju varot tikai pasliktināt. Jācenšas pēc iespējas nekustināt sakosto vietu.

Jumpravietis Kaspars Asars 10.jūlija NRA stāsta: «Es dzīvoju lauku mājā Jumpravā, un tik daudz čūsku kā šogad nekad neesmu redzējis. Vienu čūsku jau nositu kartupeļu vagā». Otra K.Asaram iekodusi brīdī, kad viņš vācis pie mājas nopļauto zāli. Uzreiz braucis uz poliklīniku, bet tā bijusi ciet, tāpēc devies uz Ogres slimnīcu. Tur pavadījis divas dienas. Arī tagad pampstot un tirpstot kāja.

Taču, manuprāt, saistīt indīgo rāpuļu savairošanos vienīgi ar klimatisko apstākļu izmaiņām nav pareizi. Degradēta ir arī vide, iznīcinot barošanās vietas rāpuļu un abinieku biedam – čūsku ērglim. Tas ligzdo mežu, pļavu un purvu tuvumā. Šķiet, ka par sanitārajām cirtēm Latvijā neviens vairs nedomā: mežaudzes vērtē vienīgi kā vieglas peļņas gūšanas avotus. Appļaut pļavas un ganības ir dārgs un būtībā absurds pasākumus: ne siena, ne pakaišu nevajag – nav lopu. Nule kā atgriezos no Latgales, ar dziļām skumjām vērtējot, ar kādu apetīti Skrebeļu purvu – kādreiz bagātīgās ogu vietas, un, iespējams, arī čūskērgļu mājvietu, «aprij» kūdras izstrādātājs – kāda privāta ārzemju firma. Tādā garā turpinot, Latvijā patiesi paliks tikai un vienīgi čūskas…

Recepte no «Zelta mājas grāmatas»

Šajā 1932.gada izdevumā atradu «čūsku vārdus». Ogotājiem tie jāzina tikpat labi kā Tēvreize. Saprotot, ka būtībā tu esi nelūgts ciemiņš valstībā, kas kādam ir mājas. Pret to «saimnieku» jāizturas piesardzīgi, bet bez ļaunuma – nedraudot nosist. Mierīgu līdzāspastāvēšanu un cieņas pilnu attieksmi nodrošinās «čūsku vārdi»: «Tev pieder pur’i, tev pieder meži, man tā plašā pasaulīt».

Ja odze iedzeļ, iespējams, ka rāpulis jūs uzskata par «konkurentu». Tas nozīmē, ka tuvumā jābūt kādai vardei. Tā jānotver un dzīva jātur uz koduma vietas. Mājās cietušais jāsteidz padzirdīt ar upeņu lapu tēju. Jādod arī ar ūdeni atšķaidīta ķiploku sula, ozolu mizu novārījums.

Saberzts ķiploks un ceļmallapas noderēs kompresēm. Sāpes noņems sagrauzdēts sīpols ar medu un sāli.

Taču, kā atzīst grāmatas autori, visiespaidīgākais līdzeklis pret čūsku indi ir un paliek šņabis.

Ja līdzēs, tad līdzēs

«Ka brandavīns ģeld, to skaidri zinu: bet par šito sutru negalvoju,» teica Vainauckis. Viens no Jāņa Jaunsudrabiņa «Zaļās grāmatas» varoņiem brīdī, kad odze ganībās sakoda govi. Par laimi Šausmānu mājas ganiņš – grāmatas autors – to pamanīja: «… otrās vasaras tele Žebra, skaista gotiņa, nelabi iebļāvās un saslējās stāvus. Es atrados turpat netālu un skaidri redzēju, ka tas notika pie ciņaina elkšņu krūma Bet pēc neilga laika vēroju, ka gočai galva stipri sapampusi. Čūska!

Uz nelaimes vietu atsteidzās saimnieks ar Vainaucku. Vainauckis pavērsa teles galvu tā, ka slīpā puse nāca uz augšu. Saimnieks izrāva pīpes gabaliņu no švandozes un izlēja uz vainas visus sviedrus, kas tur bija sakrājušies.

«Ja līdzēs, tad līdzēs,» saimnieks aiziedams Vainauckam teica, «ja ne, nosprāgs, jo galva ir vārīga vieta».

x x x

«Vakarā mani saimniece, protams, izsunīja tiku tikām par to, ka neuzmanu lopus… Ak jau! Nevienam gotiņas liktenis tā nerūpēja kā man. Vēl pirms gulēt iešanas lielā tumsā es aizskrēju uz kūti, lai viņu apraudzītu. Un ko domājat – viņa paņēma maizes garoziņu un apēda!» raksta «Zaļās grāmatas» autors Jānis Jaunsudrabiņš.

No savas tālās bērnība aicinot mūs visus: būt mīļiem, gudriem, labestīgiem.