Aizvadītās sestdienas vakars kafejnīcā «Ilze» pulcēja Ogres (un ne tikai Ogres) tautfrontiešus.

Datums nebija izvēlēts nejauši – pirms 20 gadiem – 1990. gada 15. janvārī īsteni tautfrontiskā Ogres pilsētas padome sanāca uz savu pirmo sesiju. Vakars izdevās. Un aizrunājās par lielu daļu, kas priecē un sāp.

Liekas, ka spuldzes un laternas iededz svinīgu gaismu. Pa vienam un pulciņos uz kafejnīcu nāk cilvēki. Krītošas sarmas ziediem nokaisās ceļš. Neparasti kluss. Pie durvīm sarokojas seni draugi un paziņas. Rūpīgi gatavota viesmīlība ieved mūs gaišā siltumā un garā atmiņu stāstā. Kā īstiem mājastēviem pieklājas, visus sirsnīgi sagaida šīs kopā pulcēšanās iniciatori un organizatori Ivars Endzelis un Aivars Zunda. Sirdis atveras, viena otra paslepena asara acu mirdzumu vērš vēl spožāku. Galda gaumīgais klājums pašu rūpēts, kafejnīcas laipno darbinieču klāts, un cik labi, ka nejūtas neviena biezonkuļa dāsnumam pateicīgs. Vakars bez pieteikuma un ceremonijām iedegas gaiši.

Idejas un ideālisti

Pēdējā laikā esmu vienojies ar tuviem draugiem un pleca biedriem, ka patriotisms lielā mērā ir godīgu, romantisku, sapņainu, apgarotu pat labā nozīmē arī panaivu un stūrgalvīgu ļaužu daļa. Pirms sēšanās pie galda Aivars Zunda pacilātā balsī aicina nodziedāt himnu. Uzreiz palaimējas ievērot, ka galvenais dziesmas toņa uzskaņotājs ir muzikālais Ēvalds Butāns. Kaut arī nevaru lepoties ar absolūto dzirdi, šķiet, ka trāpīts pareizi – fa mažorā, ko apliecina sulīgie baritoni, basi, skanīgie soprāni un alti, pat profesionālā un allaž nopietnā mūziķa Viļņa Beitika vaigs atplaukst svinīgās lūgsnas skaņās. Bez lieka ievadījuma un pavadījuma «Dievs, svētī Latviju!» noskan braši, pacilāti, sirsnīgi un precīzi… kā pirms 20 gadiem. Seko izjusts klusuma brīdis, godinot tos ļaudis, kas nu jau Tēvzemes smiltāja skauti…

Bez īpašas mudināšanas saviesīgā gaisotne atraisās tajā pakāpē, kad liekas, ka visi runā reizē un vārdi skan kā eņģeļu mēlēs – ar neskaitāmiem «vai tu atceries vēl?», ar mudinājumiem, uzmundrinājumiem un arī diezgan trāpīgiem tostiem. Ir arī Barikāžu laiks, un Veronika Vītola klusinātā balsī stāsta kā ilgi glabātu noslēpumu: «Visapkārt bija jūtama organizēšanās un rīkošanās kņada, bet tie vīri, kas sēdēja pie ugunskuriem bija īpaši apgaroti un pat mazliet baisi – ar dzelžainu apņēmību, sirds skaidriem skatiem un milzu taisnprātību…, tā bija liela uzdrīkstēšanās stāvēt līdz galam, aiz sevis sadedzinot atkāpšanās tiltus…» Arkādijs Vērdiņš: «Tas bija satraucošs, bet arī brīnumains laiks. Atceros, kā viens pēc otra noteiktos laikos un noteiktās vietās sabrauca Barikāžu autobusi, tie piepildījās ātri, pat visiem neiznāca vietas: patriotisms bija kļuvis ne vien masveidīgs, bet savā veidā neierobežots, bezgalīgs, bezbailīgs un pat tā kā grūti vadāms. Mēs neesam mainījušies savos ideālos, bet šad tad uzmācas šaubas par to, vai šodien esam spējuši aizraut līdzi arī jaunos tā, kā spējām toreiz…»

Deviņdesmito gadu tautfrontiskās Augstākās Padomes deputāte Skaidrīte Albertiņa akcentē tā laika politiķu personisko nesavtību, pašaizliedzību, arī drosmi un apņēmību ekstremālos apstākļos, izteica līdzi jušanu šodienas Saeimas deputātam, kurš lielā mērā pazemots ar to, ka visa parlamenta vara nodota koalīcijas padomei, atstājot tautas kalpa ziņā vien aizkulišu akceptētu balsošanas mašīnu bez izvēles pogām. Arī par jaunatni un partiju varu viņai savs viedoklis: «Skaidrs, ka jaunie deputāti jāaudzina un jāgatavo maiņa, bet nepiekrītu, ka viss pa spēkam būs jaunajiem, jo bez sirmo galvu zināšanām, pieredzes, sirds gudrības neiztikt… Bezgala satrieca tas, ka jaunieši, kas bija sanākuši piketēt pie Saeimas nama, meta miskastēs valsts karogus. Vēl vairāk izbrīnīja fakts, ka daļa no viņiem ir (bez attiecīgas izglītības) ministriju departamentu atbildīgi ierēdņi, kas amatos tikuši ne bez partiju līkločiem un angažēšanas… Neizprotu, kā partijnieki (nebūdami deputāti) var drasēt pa parlamenta ēku kā savās mājās. Diemžēl, ik uz soļa jāsaskaras ar pašreizējās valdīšanas nepievilcīgo dabu, un, kamēr tā ir, varbūt nav jābrīnās, ka varas logos lido akmeņi…»

Bijušais Ogres rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Ēriks Zaķis: «Jo vairāk gadu krājas, jo sliktāk guļu… Bieži jautāju sev, kas ar mums notiek? «Delfos» katram mīļam notikumam vienas komentāru riebeklības… Kad mēs tiksim vaļā no bezgalīgās sūdzēšanās, apvainošanās un apvainošanas? Bet ir arī labi pārdomu mirkļi. It sevišķi tad, kad lieku reizi sev atgādinu – mēs bijām īstie cilvēki, īstajā vietā un īstajā laikā, bet visa alošanās, kas nākusi pēc tam, gan jau arī tā reiz pāries…» Ērikam iebilst Māris Vāvere: «Tu par tiem «Delfiem»… Es arī lasu un nemaz nebēdāju: var taču tās nekrietnības izlaist, jo starp tām rodami arī gudri un patiesi vārdi. Un kā tad ar sabiedriskās domas izprašanu un veidošanu, ja no visa tikai atgaiņāsimies?»

Savu aizkustinošu skatījumu uz aizgājušajiem laikiem sniedz arī Anastasija Pudāne, Pēteris Turkupolis, Pēteris Aulmanis. Savukārt Aivars Zunda un Ivars Endzelis pateicas visiem, kas rudenī piedalījušies Likteņdārza veidošanā Koknesē un aicina uz pavasara pusi jaunā talkā, līdzi ņemot savus bērnus, draugus un paziņas.

Mēs bijām, esam un būsim

Rajona tautfrontiešu līderis Uldis Lemhens, kas allaž ar darbiem, nevis runām sevi apliecinājis, arī šoreiz kautrīgi kluss un mazrunīgs, vienīgi pāris pieklājības frāžu noslēgumā skumji piebilst, ka priecāties negribas… Kad vēlāk par to pašu ieminos neformālā sarunā, Uldis atveras vairāk: «Tas ir nopietns temats. Tas ir tieši tas, kas visiem ir skaidrs, tikai neviens nemeklē izeju no tā purva, kur esam… Un skaidrs, ka tālāk tā dzīvot nevaram. Esmu daudz pārdomājis un daudz izlasījis: tur, kur partiju valsts, kur partiju vara, kur savtība un alkatība, tur cieņā nav un nebūs ne neatkarība, ne demokrātija, ne valstiskums, kam jāstrādā vienīgi tautas un tās labklājības labā. Paldies Dievam, vēl ideāli nav miruši, un, kamēr tie dzīvi, arī cerība dzīva…»

Toreizējais jaunievēlētais pilsētas padomes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis kā gadu desmitus no pleciem nometis, kā skolas izlaidumā vai iesvētības svētkos – apgarots un jauns: «Tā kā toreiz, arī šodien redzu jūsu gaišās sejas un ne mazāk gaišos un trauksmainos laikus, kad nebaidījāmies lietas saukt īstajos vārdos, kad daudz augstākā vērtē par ieņemamo krēslu bija mūsu skaidrā sirds un absolūti nesavtīgie nodomi, kad nebija dalīšanas, dalīšanās, aizdomu un nodevības. Jā, drusciņ kremt, ka ieradušies nav tie mūsu biedri, kuriem, acīmredzot, partiju kalpība diktē tos noteikumus, kas nepakļaujas taisnu nodomu «sentimentalitātei»…

Ar saviem pleca biedriem kopā arī pašreizējie Ogres novada deputāti – Egils Helmanis un Raimonds Javoišs. Egils: «Diezgan daudz ceļoju, bet tad, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriežos mājās, šķērsojot mūsu novada robežu, sasilda atkalredzēšanās ar bezgala skaisto dabu un vienreizēji jaukiem cilvēkiem, kādi arī sapulcējušies šovakar. Te daudz runājām par jauno paaudzi, par tās iesaistīšanu latviskās tradīcijās. Esmu priecīgs, ka varu būt kopā ar jaunajiem ļaudīm un apzināties, ka lielām raizēm par paaudžu maiņu nav nekāda pamata. Apzinos to lielo pienākumu, kas nav speciāli lolota deputāta uzdevumā, bet no sevis izrietošā lietu kārtībā – rūpēties par novadu kā par savām mājām, par cilvēkiem, kā par savējiem…» Raimonds: «Jūs tādi esat un tādi paliksiet, jo sirdsskaidrību un dziļo cilvēcību nav iespaidojusi pat veselu sabiedrisko iekārtu maiņa, jūs esat un bijāt patrioti savai Latvijai un savai Ogrei. Atceries, Pēteri (Pēteris Turkupolis), kā biji gatavs apjozt pilsētu ar baļķu sienu un neatkarību pasludināt ja ne visā Latvijā, tad vismaz Ogrē? Mēs varam būt vienoti tad, kad mums nav ko dalīt, kad vispārīgais stāv augstāk par personisko. Es pateicos jums, ka esat tādi paši, kādi bijāt. Atzinība arī žurnālistiem, kas nerakstīja tikai starp rindām, bet arī tiešā tekstā, un tolaik tas bija ļoti bīstami. Mums jāciena ideāli, kas paliek neapstrīdami, bet ik mirkli jādomā arī par tiem, kas vēl izcīnāmi…»

Vakara kopīgais vadmotīvs samontējas arī no pašu uzdotiem un pašu atbildētiem jautājumiem. Vai mēs bijām apgaroti? Bijām! Vai mēs bijām sīkumaini? Bijām! Vai mēs bijām naivi? Bijām! Vai mēs bijām ideālisti? Bijām! Vai mēs bijām gudri? Bijām! Vai mēs bijām muļķi? Bijām! Vai mēs bijām saprotoši? Bijām! Vai mēs bijām stūrgalvīgi? Bijām! Vai mēs bijām laimīgi? Bijām! Vai mēs bijām? Bijām, esam un būsim!

 

Arkādijs Vērdiņš: «Tas bija satraucošs, bet arī brīnumains laiks!»

Andra Upenieka foto