To maigumu jūtot, ko bērnībā guvām

[ A+ ] /[ A- ]

Vevvecmāmiņa Līga ar mazmazmeitu Esteri

Visnetaisnīgākā pasaulē esot laime: vienam – liela, otram – maza.

Bagātais, šķiet, varētu būt laimīgs, taču viņu moka sirdsapziņa. Toties cits – miesā un garā vesels – arī staigā apkārt sašļucis, jo ir … nabags.

 

«Manuprāt, laimei vajadzīgs pavisam maz: sirdsmiers, labsirdība, mīļums,» saka Līga Freimane. Ogrēniete, kas Latvijai dāvājusi piecas meitas – Agru, Aiju, Andu, Ingu un Nitu, kā arī izaudzinājusi audžumeitu Rūtu, ir vecmāmiņa 18 mazbērniem un vecvecmāmiņa septiņiem mazmazbērniem.

 

Kas tas ir – stress?

Iesprūkot no sala kādā Loka ielas dzīvoklī, esmu pārsteigta par šaurību. «Es arī labprāt rāpotu, bet nav vietas,» par modē nākušo «veselības stiprināšanu» smejas namamāte. «Tā kā atliek vien peldēt un nūjot».

Augumā vingrā sieviete ar gaišo seju un augsto pieri, šķiet, kaut kur redzēta. Taču viņas acis liecina: ar svešiniekiem tāda nepļāpā. Apjūku, jo baidos, ka neizdosies atklāt to neatkārtojamo personības brīnumu, ar kuru, manuprāt, apveltīts katrs cilvēks.

Kaut kas ir jārunā, un es saku: «Šķiet, ka jūs esat nesatricināma…».

«Ja jūs domājat stresu, patiesi – es nesaprotu, kas tas ir? Uztraukumi taču pāriet. Un nav tā, ka šis laiks ir visgrūtākais: audzināt bērnus par krietniem cilvēkiem nav bijis viegli nekad. Tad kāpēc lai šodien būtu citādi?» viņa vaicā.

 

Ar stingru uzstādījumu

No dzimtas mājām – Talsu rajona Rojas pagasta «Purmaļiem» pasaulē viņi devās seši – četras māsas un divi brāļi. Iztikt nācās vienīgi ar to, ko paši savām rokām nopelnīja.

Freimaņu ģimene dzīvojusi gan Zemgalē, gan Kurzemē, tad nostiprinājusies Salaspilī. Ģimenes galva Gunārs visu mūžu bijis profesionāls šoferis. Līga – bērnudārza vadītāja, strādājusi arī par šoferi. Salaspilī viņa pa dienu audzināja jaunākās meitas (vīrs Gunārs bieži bija tālajos reisos), bet pa nakti strādāja dzelzceļa pastā Rīgā. Gan kā šķirotāja, gan ieroču istabas operatore – turpat 20 gadu.

Taču toreizējā enerģētiķu ciematā daudzbērnu ģimenei nebijis pat zemes pleķīša. Par pašaudzētiem produktiem tikai sapņojuši. Līga vēlējusies arī ierādīt meitenēm darbu. «Mums ar vīru bija stingrs uzstādījums – bērni nedrīkst klaiņot pa svešiem dzīvokļiem,» atceras Līga. «Es vienmēr zināju, kur viņi ir». Kā? Mobilo tālruņu taču padomjlaikā nebija!

Godīgums, akurātība un savstarpēja paļaušanās vienam uz otru – trīs lietas, kas Freimaņu ģimenē nebija pat apspriežamas. Tām bija jābūt! Skaidrs, ka mammas prasīgums kaitināja. Taču šodien, piemēram, Aija, kura pati ir piecu bērnu māte, atzīst, ka tāpat audzina arī savējos.

 

Kā «piesiet» krievu

Gunārs Freimanis, kurš pirms 11 gadiem, kā saka Agra, «nomiris uz mammas rokām», bijis mierīgs, gudrs, ļoti zinošs vairākās jomās, daudz lasījis grāmatas. Brīvajā laikā no dažādām lietām meistarojis praktiskus un skaistus priekšmetus, jo dvēselē tēvs bijis arī mākslinieks. «Viņš taisīja tādas maskas, ka Jaungada karnevālos mums nebija konkurentu,» atceras Agra. Reiz viņa bijusi velniņš ar sarkaniem mirdzošiem radziņiem un spožām zaļām acīm. Masku viņa «darbinājusi» ar kontaktiem – slēdzīšiem starp roku pirkstiem un kabatās paslēptām baterijām.

Tēvs bijis arī asprātīgs un jautrs. Anekdotisks gadījums noticis Dobelē, kur Freimanis, būdams padomju armijas virsnieks, «piesējis» kādu karavīru, kas postenī gulējis, iespējams, «kunga prātā». Freimanis viņam atpogājis šineli, braucot perfekti trāpījis ar mašīnas riteni uz tā malas un … uztaurējis, tad klusēdams un neatskatoties aizgājis.

«Domāju, ka mākslinieciskās spējas esmu mantojusi no tēva,» atzīstas Agra – Ogres Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājuma glabātāja.

«Kādas?» tincinu.

Agra vienīgi pasmejas, tad nosaka: «Kad mazbērni negrib ēst, es viņiem veidoju «Klusās dabas», piemēram, ar mannas biezputru…»

 

Ģimenes centrs

Bērni jau ir visām meitām, taču ģimenē Līga joprojām ir un paliek centrs visiem.

«Viņa lutināja mūs, un tagad mēs varam palutināt viņu – mēģinot atdot kaut daļu no bērnībā izjustās gādības,» atzīstas meitas. Iespēju robežās mamma tiek aizvesta visur, kur viņa grib. Viņa apmeklē arī kultūras pasākumus – koncertus, teātrus, kino, un vienmēr kāds no bērniem vai mazbērniem ir blakus.

No malas tas varbūt izskatoties pēc mūsdienu matriarhāta, taču ģimene rūpīgi kopjot mammas tradīcijas. Gan priekos, gan bēdās visiem ir jābūt kopā. Kopā turas arī visa lielā dzimta. Salidojumi, kuros mazāk par 50 cilvēkiem neesot, ik pārgadu tradicionāli notiekot pie jūras, jo Līga Freimane ir kurzemniece.

Pirms diviem gadiem svinēta mammas 75 gadu jubileja. Meitas viņai pasniegušas krāsainas «saldo» ziedu kompozīcijas, ko izveidojušas no konfektēm. Katrs bērns un mazbērns veidojis (rakstījis, zīmējis, līmējis, fotografējis…) savu apsveikuma lapu kopīgajā albūmā – dāvanā. Mazbērni un mazmazbērni piedalījušies viktorīnā. Āķīgu jautājumu tajā nav trūcis. Lūk, daži. Kad ir dzimusi vecmāmiņa (datums)? Kādi bija vecmāmiņas trīs mīļākie mācību priekšmeti skolā? Kādas trīs lietas varētu iepriecināt vecmāmiņu? Utt.

Lai arī Līga Freimane atzīst, ka viņu ģimenē nav «ne biznesmeņu, ne deputātu», bērni iedibinājuši vēl kādu skaistu tradīciju – dāvina mammai ārzemju ceļojumus. Jau apskatīta gan Vācija, gan Izraēla, bet pērnajā rudenī – arī Krēta. Pa grāmatās un internetā izpētīto maršrutu Agra un Aija mammu izvizinājušas īrētā automašīnā. Visvairāk Līgu sajūsminājusi jūra.

 

Kāju nepieliekot pie zemes!

«Esmu peldējusi gan Baltijas jūrā, gan Vidusjūrā, gan Nāves jūrā, gan Krētas jūrā, taču vismīļākā peldvieta man ir Ogrē – pie kartonfabrikas dambja,» smejas Līga.

Peldēšanas sezonu viņa atklājot, kad «varot ciest» – ap 170C ūdens temperatūrā. Gandrīz katru dienu ūdenskrātuvi pārpeldot turp un atpakaļ neapstājoties jeb, kā pati saka: «Kāju pie zemes nepieliekot». Daždien pat vairākas reizes. Lūk, tā!

Kad vairs nevar peldēt, Līga labprāt nūjo. Uz to viņu «sakūdījušas» meitas. Sajūta pēc tās sportiskās aktivitātes esot ļoti laba.

Kā lauku bērnam, arī zeme Līgai joprojām mīļa. Pirmais, ko viņa Ogrē izdarījusi – izplēsusi no nezālēm pie dzīvokļa balkona augošo peoniju. Gadu gaitā kartonfabrikas dzīvojamo namu masīvā izveidots liels un krāšņs puķu dārzs. Pērn Ogres novada domes rīkotajā konkursā tas tika atzīts par skaistāko mazdārziņu.

 

Visīstākā laime – trešā

«Es pilnībā paļaujos uz Dievu, un, ziniet, Viņš visu izkārto pat labāk, nekā es biju domājusi,» atzīstas Līga.

Gandrīz visa viņas ģimene ir Ogres Trīsvienības baptistu draudzes locekļi. Svētdienas viņi pavadot baznīcā, kur pēc dievkalpojuma ieturot kopīgas pusdienas, pēc tam notiekot kora mēģinājumi…

Izrādās, ka visīstākā laime nav ne liela, ne maza, bet gan trešā – pastāvīga laime. Tāda kā Līgai.

2007.gads. Līgas Freimanes jeb mammas 75 gadu jubileja. Vidū – Līga, no kreisās augšā – Inga, Aija, lejā – Agra, Nita un Anda

Izraēlā, Judejas tuksnesī, – Līga (vidū) ar meitām Ingu (no kreisās) un Aiju

Meitas māmiņai Līgai izrādīja arī tālo Krētu

1995.gads, Līga un Gunārs Freimaņi

Foto no personiskā arhīva