Trepes, uz kurām spēlēties

[ A+ ] /[ A- ]

Dzīve ir spēle. Un jo agrāk mēs katrs to apzināmies, jo mazāk līdzekļu un pūļu tērējam smiņķiem un teātra dekorācijām, lai pārtaptu par kaut ko citu, kas neesam un, ierazdamies šajā pasaulē, arī neesam aicināti būt. Mēs esam katrs pats. Viens vienīgais. Un vienā unikālā eksemplārā. Mums nekas nav jātēlo un neviens nav jāatdarina. Mēs vienkārši varam atļauties būt. Būt tas, kas esam.

Bet – dzīve ir spēle. Mēs varam atļauties būt kā bērni un izspēlēties dažādās lomās un amatos, kamēr mums tas apnīk, kamēr saprotam, ka viss ir viens. Daži nekādi nevar atmest direktora masku, un saimniecības daļas vadītāja loma, ko Režisors viņam iecerējis šodien, jau uzskatāma par apvainojumu, bet rīt, kad pirmizrādē paredzēti vien trīs vārdi: «Kungi! Kariete piebraukta.» – tas droši vien ir pasaules gals.

Dzīve ir spēle. Ir daudz gaišu cilvēku, kuri ar pateicību pieņem jebkuru lomu, un būt kopā ar viņiem ir vienkārši un viegli. Tad karalis ir ne tikai amatpersona, bet arī cilvēks ar saviem trūkumiem, un Romas pāvests nav tikai Dieva vietnieks zemes virsū, bet arī gudrs un pieredzējis draugs. Vai cits karalis un cits pāvests to vēlas – tas jau ir nākamais jautājums. Varbūt, ka vēlas, bet nesanāk. Ja nesanāk, tad jācenšas, kamēr sanāk. Kaut gan bieži vien, tādu centību no malas vērojot, šie neremdināmie pūliņi izraisa smaidu. Varbūt, ka karalim šobrīd, šajā dzīves posmā, noderīgāks būtu kambarsulaiņa amats, bet karalim loma iepatikusies un atkāpties nenāk ne prātā.

Nepieķeršanās ir viens no dzīves noslēpumiem. Kad ar prieku saņem dāvanas un ar prieku dod tās tālāk. Neizmētā, neiznieko, bet atdod tam, kam tā vajadzīga un kas pēc tās taujā. Tad tu ar prieku paspēlējies uz svešām trepēm (tobrīd svešām), ja tevi kāds aicina to darīt, un aicini svešinieku (tobrīd svešinieku) paspēlēties uz savējām.

Bet varbūt, ka viss ir pavisam citādāk. Ar svešiniekiem tu nekad nerunā, un apkārt tavai mājai ir tik augsts žogs, ka neviens pat neredz, ka arī tavā mājā ir trepes, uz kurām spēlēties.