Uga Skulme (1895–1963): vasarā Ogrē bija jauki

[ A+ ] /[ A- ]

Ogres novada personības

Uga Skulme (1895–1963): vasarā Ogrē bija jauki

Publicēšanai sagatavojuši Ogres Vēstures un mākslas muzeja speciālisti

Gleznotājs, mākslas zinātnieks un pedagogs Uga Skulme dzimis 1895.gada 20.maijā Jēkabpilī, kaļķu deģa Jēkaba un mājsaimnieces Jūlijas ģimenē. Tajā auga trīs dēli: Oto Skulme (mākslinieks, gleznotājas Džemmas Skulmes tēvs), Uga Skulme (mākslinieks, mākslas zinātnieka, gleznotāja Jurģa Skulmes tēvs), Kārlis Skulme (dzelzceļnieks, aktiera Valentīna Skulmes tēvs) un divas meitas – ierēdnes Regīna Jēkabsone un Elza Popova.

Sešu gadu vecumā Uga Skulme sācis mācīties Ķestera skolā, bet divus gadus vēlāk – Jēkabpils Tirdzniecības skolā, kur zīmēšanu pasniedza Jānis Kuga. Brāļi Oto un Uga arī ārpus stundām bieži ciemojās pie skolotāja. Uga turpināja mācības Dubultu ģimnāzijā, bet 1913.gadā pabeidza Rīgas Aleksandra ģimnāziju. Brālis Oto jau studēja Štiglica mākslas skolā Pēterburgā, un Ugas vēlme kļūt par mākslinieku neguva vecāku atbalstu. Viņš iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, vienlaikus papildinot zināšanas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. 1914.gadā viņš turpināja mācības Ķeizariskās mākslas akadēmijas arhitektūras nodaļā.

1916.gada beigās U.Skulmi iesauca karadienestā, kur kara inženieru skolā viņš apguva sapiera specialitāti. 1917.gadā viņu nosūtīja uz Kaukāza fronti tagadējās Turcijas teritorijā. Pēc demobilizācijas U.Skulme turpināja studijas Petrogradas Valsts brīvās mākslas darbnīcās pie krievu gleznotāja Kuzmas Petrova-Vodkina. Šo laiku U.Skulme atcerējies kā ļoti smagu: «Sāku stipri ciest badu. Biju saīdzis. Tikko kustējos. Sapampa kājas. Nebija spēka. Domas bija tikai par ēdamo.» Grūto dzīves apstākļu dēļ U.Skulme 1918.gada beigās devās uz Serdobsku Saratovas guberņā, strādāja par skolotāju, piedalījās muzeja izveidošanā, vadīja apriņķa mākslas nodaļu.

Latvijā U.Skulme atgriezās 1920.gada beigās, sāka strādāt par pasniedzēju Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības skolā. Te izdevies tikties ar V.Purvīti: «Skolā bija atvērta skolēnu darbu izstāde (es tur pasniedzu gleznošanu, perspektīvi, stilu mācību). Toreiz Purvītis mani cienāja ar ļoti stipriem papirosiem, kurus viņš vilka vienu pakaļ otram. Pēc otrā papirosa man peristaltika pamatīgi iedarbojās un nosvīdu aukstiem sviedriem.» U.Skulme strādāja arī Tautas augstskolas zīmēšanas studijā, vairākās pamatskolās un privātajās vidusskolās, kā arī 1923.–1927.gadā vadīja savu mākslas studiju, pasniedzot gleznošanu, perspektīvu, stilu mācību, zīmēšanu un mākslas vēsturi. 1945.gadā kļuva par Mākslas akadēmijas pasniedzēju, līdz 1951.gadam vadīja zīmēšanas katedru. 1946.gadā viņu ievēlēja par profesoru (apstiprināts 1947.gadā), 1951.–1963.gadā U.Skulme pasniedza zīmēšanu.

Pirmā reize, kad U.Skulme piedalījās kādā izstādē, bija Mākslas veicināšanas biedrības organizētā grafikas izstāde Rīgā 1914.gadā. Taču tikai 20.gs. 20.gados nobrieda viņa individuālais izteiksmes veids. 1921.gadā viņš iestājās progresīvajā Rīgas mākslinieku grupā, kuras biedrs bija arī brālis O.Skulme. U.Skulmi īpaši radoši ietekmēja 1923.gada ceļojums ar Kultūras fonda stipendiju uz Parīzi, kur viņš iepazina sava elka P.Pikaso darbus. 1923.gadā gleznotās kompozīcijas «Koncerts», «Čigāni», «Lieldienas» un «Klusā daba ar mūzikas instrumentiem» izceļas ar pārspīlēti masīvu figūru un priekšmetu apjomiem. Pēc 1924.gada U.Skulme pievērsās pilnīgi pretējam, izteikti reālistiskajam jaunās lietišķības virzienam («Pašportrets», 1926; «Elizabetes Skulmes portrets», 1927; «Akts», 1928).

20.gs. 30.gados U.Skulmes rokraksts vairāk ievirzījās reālisma gultnē, ainavās atspoguļojot Latvijas dabas krāsainību un daudzveidību. Viņš gleznoja kompozīcijas ar sieviešu aktiem («Jūrmalā», 1936), žanra ainas («Kaļķu ceplis», 1936; «Pļauja», 1937), taču visaizrautīgāk pievērsās dzimtajai ainavai. Rokraksts kļuva gleznieciski ekspresīvāks, uzsverot temperamentīgu triepienu un krāsu skalas daudzveidību («Vakars», 1930). Kā kaislīgs kolekcionārs U.Skulme ceļoja pa visu Latviju ar vēlmi atklāt mazpilsētu vai lauku stūrīšu savdabīgo garu. Jēkabpils puķu dārzam pievienojās Andrejsala un Viesturdārzs Rīgā, Ogre, Kokneses pilsdrupas, un 1938.–1940.gadā tika radītas vairākas Kurzemes jūrmalciemu – Pitraga, Košraga, Mazirbes un Saunaga – ainavas. Īpaši tuvas U.Skulmem bija vējdzirnavas, kas aizrautīgi tika meklētas malu malās un iemūžinātas uz audekla. 1927.–1939.gadā U.Skulme piedalījās latviešu mākslas izstādēs Stokholmā, Oslo, Maskavā, Ļeņingradā, Briselē, Helsinkos, Tallinā, Tartu, Varšavā, Krakovā, Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Kauņā, Kopenhāgenā, Parīzē un Londonā.

No 1919.gada U.Skulmes asi vērtējošie, asprātīgie raksti publicēti laikrakstos un žurnālos, kā arī «Latvijas konversācijas vārdnīcā» (1927–1940). 1922.gadā viņš bija satīriskā žurnāla «Ho-Ho» redaktors, 1928.–1940.gadā – literārā mēnešraksta «Daugava» līdzstrādnieks. Gandrīz katrā «Daugavas» numurā varēja lasīt viņa esejas par izstādēm un mākslas darbiem. 1942.gadā izdots U.Skulmes sastādītais albums «Aleksandrs Junkers. Kokgrebumi», 1954.gadā – monogrāfija «Janis Rozentāls» (ar līdzautoru Arturu Lapiņu), 1957.gadā – grāmata «Akvarelis». U.Skulme gleznoja arī dekorācijas Ceļojošā teātra, Nacionālā teātra un Rīgas Dramatiskā teātra izrādēm.

1927.gadā Uga Skulme apprecējās ar ārsti dietoloģi Kseniju Grāveri. Turpmākās vasaras kopā ar dzīvesbiedri un dēlu Jurģi (1928–2015) tika pavadītas Ksenijas vecāku vasarnīcā Jaunogrē, Zilokalnu prospektā 3. Uzturoties Ogrē, mākslinieks daudz laika pavadīja gleznojot: «Es Ogrē dzīvoju kā Tarzāns. Neskuvu bārdu, puskails dzīvoju pa mežu. Basām kājām, lina biksēs un svārkos gāju uz pilsētu. Garām braucošie karavīri tad mani sauca par otru Irbīti un uzrunāja: «Matvej, kuda iģjoš?» Bārdiņa viņu acīs mani bija pataisījusi par krievu. 1927.gada vasarā Ogrē bija jauki: kaut arī malu malās būvējās, tomēr Mālkalnos vēl bija ļoti klusi. Bija daudz lakstīgalu, daudz gan arī odžu.»

Mākslinieks vairākkārt gleznojis koku ieskauto upīti Lebiņu, Velnezera apkaimes viršus Zilo kalnu pakājē, skatus no Ogres Kangaru kalna uz Jaunogri un Ogri. Devies uz Ogres upes labā atzara grīvu pie Daugavas, gleznojot tikko sapļautā siena gubas un labības status. Ap 1930.gadu U.Skulme vairākas reizes gleznoja Ogres dzirnavas un smēdi Rīgas–Daugavpils šosejas malā. Laikā ap 1948.gadu, kad mākslinieka glezniecības stilam pārmeta formālismu, viņš pārcēlās no Rīgas uz tolaik kluso, nomaļo Ogri, uzgleznoja akvareļu klāstu, tā atgūstot darba sparu un garīgo līdzsvaru.

Gleznotājs miris 1963.gada 6.novembrī Maskavā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!