Kad pēc ilgiem bērnu audzināšanas gadiem beidzot paliku viena un aizgāju pensijā, domāju, ka vientulība ir vissmagākā nasta un krusts, kas cilvēkam uzlikts.

Meklēju cilvēku tuvumu, lai izkratītu sirdi. Dēls saprata pirmais. «Kam gan interesē tavi kreņķi?» viņš teica. «Paklausās aiz pieklājības, bet pēc tam dažs varbūt pat smejas par tevi. Katram pašam savu kreņķu daudz, visādu problēmu pa pilnam.» Un nopirka man kazu. Nu bija par ko rūpēties. Pie šī ragulopa nācās iet vairākas reizes dienā, rūpes nemitīgas. Arī humors. Kaza, uzkāpusi uz mēslu kaudzes pie kūts, cēli noraudzījās uz apkārt notiekošo. Paldies Dievam, daudz neblēja, taču acīmredzot ilgojās pēc kompānijas, jo tur, pie iepriekšējā saimnieka, bija bariņā ar citām, bet pie manis – vientuļa. Kaimiņi jokoja: «Stāv kā Ļeņins uz postamenta!»

Reiz nez kas kazas aizgaldā bija samudžinājies. Iekāpu, sāku atšķetināt. Kaza pagrieza man pēcpusi. Es šai ar plaukstu pa gūžu, bet šī acumirklī apsviežas un – bāc! – ar ragiem man pa sēžamvietu. Sak, ne tāpēc, jaunā saimniec, mani pirki, lai tagad bukņītu!Sevi aizstāvēt man divi ragi palīdzēs!

Joku, puņķu un asaru pietika, kad kaziņai brūtgānu mājās atvedu. Vai domājat, ka tūliņ mīlēties sāka? Nekā nebija! Stāv abi ar kavalieri un blenž manī – proties un ej prom! Tā i neredzēju, kā kaza ar āzi mīlējas, bet tas bija pa nakts melnumu noticis.

Atnāca kazlēniņi – divas burvīgas kazu meitiņas. Vedu pavasarī ganos. Visām ķēdes ap kaklu, es vilku šās uz ganībām. Viena atspērās ar visām četrām zemē un ne no vietas. Rāvu ar spēku – aiz kazu nagiem palika strīpa kā uzarta vaga. «Nu riktīga ecēša!» brīnījās kaimiņiene. Mēģināju ar dzīšanu, gāja visas trīs, bet, līdz ko vedu, tā viena ne par ko un pārējās divas arī tai līdzi niķojās.

Nomocījos es ar kazām, taču rūpes par tām aizdzina vientulības skumjas un atnesa gan prieku, gan smieklus, gan asaras reizēm, bet piens labi derēja pie kafijas. Arī biezpiens iznāca brīnišķīgs. Pat draudzenes slavēja.