Uz āķa tā pati zaudētā uzticība

[ A+ ] /[ A- ]

Partiju ideologi sākuši mīļi mētāties ar pašu kājām bradātiem jēdzieniem – valsts, sabiedrība, demokrātija, godīgums, atklātums… Uzskaitot lērumu šodienas priekšrocību iepretim padomju laika nebrīvei, ar gudru ziņu noklusējot, ka pašu varas iespaidā pārāk daudzi šodien dzīvo sliktāk nekā vakar…

Demokrātija (tautas vara) diemžēl pārāk bieži dabū to, ko pelnījusi. Jo sabiedrība (tauta) savu suverēno varu neapzinās un nav gatava to pielietot, ko apliecinājuši vesela rinda nesekmīgu referendumu. Sabiedrībai vienmēr tīkamāks bijis kāds taustāms āķis, kura galā desa, no kuras pēc vēlēšanām nepaliek ne smakas. Kaut arī ar mums apietas tik banāli un prasti, vienalga pa galvu pa kaklu metamies uz iecirkņiem un bez domāšanas nobalsojam par tiem pašiem – uzticību zaudējušajiem. Tā sakot apliecinām savu ticību tiem, kuriem neticam.

Partijiskās apgaismības tumsonībā

Pastkastītē ne saukta, ne aicināta iesviežas pa kādai partijiskai lapelei. Arī interneta portālos dūšu šķebinošas (atklātas un slēptas) aģitācijas diezgan. Un vārdi tik vienādi un glumi kā zuši, lai secinātu, ka partijas atkal nekaunas vidusmēra pilsoni turēt par muļķi. Cerībā, ka arī beidzamām muļķībām kāds noticēs. Jo nav jau neviena cita, kam ticēt.

Pāri milzīgajam iestāstīšanas blāķim uzcītīgs skaidrojums, ka «valsts – tie esam mēs katrs», ka «valsts ikviens…, no maza bērna līdz sirmgalvim, un ikviens var savai valstij ko dot.» Es te redzu to nodeldēto un nekautrīgo paņēmienu, ar kura palīdzību vara noveļ atbildību no sevis uz visiem (valsts taču esam mēs visi!), tajā skaitā uz maziem bērniem, kuri vēl nespēj valstij ko dot, tāpat liela daļa sirmgalvju vairs nespēj ko dot… Tukšās un pavisam aplamās deklarācijas sarindotas masveidā. It kā masa veidotu jēgu. Atšķirībā no aģitāciju blā, blā, man labpatiktos apmēram tāda valoda, ka, lūk: «Valsts patiešām esam mēs katrs, bet ir liela starpība, cik lielā mērā valsts lietas varam iespaidot mēs, valstsvīri, politiķi, vara, un cik jūs, vienkāršie pilsoņi. Jūs reizi četros gados par mums nobalsojat, un tas arī viss…, jo konstitucionāli noteiktās tautas varas izpausmes ceļā esam likuši vien šķēršļus (piemēram, referendumus apkarojot). Tāpēc par visu, kas notiek šo četru gadu starpā, atbildam mēs – politiķi, valstsvīri, jo mūsu rokās ir valsts varas, pārvaldes stratēģijas un to īstenošanas instrumenti. Ja mēs ar šīm lietām neprotam apieties, tad tev, vēlētāj, atklāti un vienkāršā procedūrā jāsaka savs vārds: «Vācieties!» Un piedodiet, ka valsti, kuru pieprasām mīlēt, esam pārvērtuši par labumu sev, nevis tautai! Un, piedod, mīļā tauta, ka atkal atmiekšķējam tavas smadzenes ar apsolījumiem, ka būsim atklāti un godīgi, ka piederība pie partijas nedod nekādu savtīgu labumu, ka valsts mantas piesavināšanās ir noziegums, nevis mērķis uz ko tiekties, savās pūlēs apliecinādami pretējo! Piedod, ja ar apgalvojumu, ka godīgums ir Rietumu (!) sabiedrības vērtība, noniecinām sevi un savu tautu, piedod, ka neesam nekā dzirdējuši par latvju dainām, no kurām tā saucamajām rietumu vērtībām tik daudz ko mācīties! Piedod mums to primitīvās skolas trūkumu, ka muldēšanā par profesionalitāti nemākam salikt komatus…!»

Jaunā vecā Saeima

Ja, piemēram, radio, televīzijai, valsts kontrolei, baznīcai, drukātai presei uzticas 57% līdz 70% iedzīvotāju, tad Saeima ar nieka 6,9%, bet partijas ar nožēlojamiem 6,8% uzticamības saņēmušas sāpīgu, bet pelnītu pliķi, kura svelošo kaunu diez vai kungi apzinās. Citādi savu kārtējo pirmsvēlēšanu uznācienu būtu sākuši ar vaļsirdīgu un godīgu savas caurkrišanas atzīšanu, analīzi un grēku nožēlu, atmetot nekritiskās un ambiciozās iedomas, ka varētu pretendēt uz neticamu vietu skaitu jaunajā Saeimā.

Kaunināšana par sakāmo «es nemīlu šo valsti» – ir partijnieku piesiešanās vārdiem. Jo valsts sākas ar varas un tās virzītu visu valstisko procesu organizāciju, kas nosaka un veido mūsu saimniecisko un politisko dzīvi. Kur valsts ir instruments tautas labklājībai, nevis pašas varas labsajūtai. Jā, mēs visi esam piederīgi šai valstij, bet ne visi atbildam par lietām, kuras ir tikai un vienīgi varas un tās institūciju kārtojamas: mēs atbildam par savu darbu, vara – par savu. Mums var pārmest vienu – neprasmi rīkoties valstiski tādā nozīmē, lai patriektu uzticību zaudējušu varu uzreiz, nevis cerēt uz (nesekmīgām) vēlēšanām pēc četriem gadiem…

Varas darbonis negrib saprast, ka viņš ir darba ņēmējs, bet darba devējs – nodokļu maksātājs. Jebkuram darba devējam ir tiesības pieprasīt sava padotā kvalitatīvu darbu, uzticību savam darba devējam, tiesības atlaist liekos darbiniekus, neradīt nevajadzīgas darba vietas un taupīt. Neviens uzņēmējs savā kantorī necietīs cilvēku, pie kura pirkstiem līp sveša nauda un manta, kura uzticamības līmenis ir tik katastrofāli zems kā mūsu politiskajām partijām. Kā tad nu iznāk? Partijas, kuras no sava darba devēja par tiem 6,8 lojalitātes procentiem būtu sen patriektas, tagad sprauž uz vēlēšanu āķa to pašu – savu nožēlojamo kvalitāti. Balsojot par to pašu kvalitāti, iegūsim to pašu Saeimu ar tiem pašiem nožēlojamajiem uzticamības procentiem. Un pēc šīs vienkāršās loģikas spriežot, neuzticība paliek neuzticība – vienalga vai tā veca, vai jauna. Un tad nu jautājums – vai tāda Saeima rudenī būs pieņemama darbā vai patriecama uzreiz?