Uz mušpapīra prioritāšu vilinājumi

[ A+ ] /[ A- ]

Ja par prioritātēm tiek uzskaitītas visas valsts attīstības jomas, tad pazūd pašas prioritātes. Jo šis vārds savā jēdzieniskajā izpratnē liecina par to, ka kaut kam jādod priekšroka: – vispirms darāms tas, kas salīdzinājumā ar citu ir svarīgāks un prioritārs (priekšroku dodošs).

Mētāšanās ar prioritātēm partijnieku programmās ir gauži saprotama, jo skaidrojama ar to naivas dabas cerību, ka nabaga vēlētājs tieši savu nozari tur ieraudzīs par to svarīgāko un tieši tāpēc egoistiskā aklumā balsos par tiem, kas viņam sola jaukas dzīves izredzes pašā degungalā. Loģiski izriet, ka ieslavētājiem mušpapīra uzlabošanas nolūkā jācenšas par prioritāru pataisīt jebkura joma, lai katrs jūt, kā par viņu rūpējas. Protama lieta, ka izglītība ir viena no tām, kur priekšroku solīšana ērta visos laikos. Skološanās lietas tik uzmācīgi žvadzinātas, ka no saviem pedagoga četrdesmit gadiem neatceros mirkli, kad skola nebūtu pastāvīgu pārmaiņu un nemitīgu reformu jūtīs. Taču lielāko tiesu jūsmīgos vārdos un bezjēdzīgos darbos.

Vispārīgi un nevainīgi

Jo vispārīgāk un nekonkrētāk, jo nevainīgāk. Šķiet, ka tieši šādu taktiku var piekopt, rīmējot uzdevumus izglītībā, kur gandrīz vienādi grēko teju vai visi deputātu kandidātu saraksti. It īpaši ar maz ticamu, bet toties iedvesmīgu jūsmu – «izglītība un zinātne būs valsts pirmā prioritāte. (..). Mācību procesā atraisīsim bērnos un jauniešos radošo domāšanu, skolotāja arods būs cienīts un ar atbilstošu atalgojumu.» Tas, ka «skolotāja arods būs cienīts un ar atbilstošu atalgojumu» raisa visskumjāko smaidu. Jo līdzšinējā likumdošana gādājusi, lai skolotājs būtu katra vaļīgāka subjekta pastāvīgi nerrojams. Pedagogs palicis bez jel kādām tiesībām iedarboties uz skolēnu, kurš vārda tiešā nozīmē spļauj virsū skolotājam un skolas noteikumiem, jo mazo patvaļnieku sargā vesela birokrātisko sargsuņu armija, kas iedveš bailes ikvienam censonim no tā, ka katra stingrība var tikt tulkota kā vardarbība (pret bērnu) pēc definīcijas. Nekompetenta jaukšanās pedagoga darbā aizvien vairāk kļūst par klerku pelēcības un liekēdības mierinājumu, bet neuzticēšanās skolotājam šajā pašā sakarā noreglamentēta līdz īkstīm

No kurienes lai rastos te solītā cieņa pret arodu, vēl jo vairāk «atbilstošs» atalgojums, kas gandrīz apgriezts par pusi? Bet programmas vilināt vilina – «…īstenojot finansēšanas principu «nauda seko skolēnam», panākt pedagogu darba samaksas pieaugumu». Tieši šis modelis mazo skolu pedagogu algās rada ne vien drūmu kritumu, bet piespiež vairākas skolas funkcijas (skolvadībā, audzināšanā, ārpusstundu darba organizācijā) veikt par baltu velti. Tā sakot, tie paši, kas aldziņas apgrieza, neticamā kārtā sola atgriezt… Bet laikā, kad uz mūžiem aizveras daudzas mazās skolas, visi balamutes sasolījuši vēl attīstītus un apdzīvotus laukus…

Stratēģiju un metožu maldos

Bez vieniem nesaprotami pildāmiem mērķiem, piemēram, ka «mācību procesā atraisīsim bērnos un jauniešos radošo domāšanu», varas kungi ar savām stratēģijām lien arī citos pedagoģisko metožu laukos. Jau labs laiciņš kopš atskanējis politiskais uzkliedziens tam, ka Latvijas vēsture mācāma kā atsevišķs priekšmets, bet nu tas savu piepildījumu radis arī partiju programmās. Te nekādi neiztikt bez dažām iebildēm.

Pirmkārt, skolas virsuzdevums ir iemācīt vēsturi (tāpat kā citus priekšmetus). Bet metodes šī mērķa sasniegšanai atstājamas tikai un vienīgi skolotāja ziņā. Ne deputātu, ne skolas darbu nezinošu klerku, ne valdības, ne ministru, ne prezidenta, ne patriotiski jūsmojoša pūļa, bet pedagoga ziņā. Jo tad, kad pedagoga profesionālismu komandē varas diletantisms, tad varam sagaidīt, ka matemātikā dalīšana būs šķirama no reizināšanas, gramatikā teikuma priekšmets no izteicēja, un visas definīcijas kļūs nesaprotamas… Otrkārt, Latvijas pagājības nodalīšana no pasaules vēstures ir ne vien nekompetenta muļķība, bet arī neiespējama lieta. Jo, piemēram, kā iespējams mācīt par 1940.gadu Latvijā, neskarot Molotova – Ribentropa paktu, staļinismu, nacismu, totalitārismu, otrā pasaules kara notikumus – Polijas okupāciju, Ziemas karu Somijā…? Kā iespējams runāt par Pārdaugavas, Kurzemes hercogisti, neskarot Livonijas karu vai Altmarkas pamieru? Kā var mācīt Latvijas vēsturi bez pasaules cēloņsakarību konteksta? Treškārt, pārmetumi, ka paši pedagogi nav šo lietu izdiskutējuši, ir pilnīgi nevietā: vēstures skolotāji savu teorētisko un praktisko profesionālismu ir apliecinājuši nesvārstīgi – Latvijas vēstures mācīšana nav šķirama no pasaules vēstures apguves. Tikpat neizglītots ir tas uzskats, ka patriotisms iemācāms skolā. Īstenībā tā ir atbildības novelšana uz skolotāju. Jo tieši valsts vara ir atbildīga, lai pilsonis šajā valstī būtu pārticis, justos labi un mīlētu savu valsti. Nu nav gluži tā, ka labi tur, kur dzimtene, citādi prom neviens nebrauktu: gribas taču arī – lai tur, kur dzimtene, ir labi…

Valsts attīstība pieprasa ne vien mērķu skaidrību, bet arī to sasniegšanas instrumentus un metodes, izsvērtu stratēģiju balansu un praksē apliecinātu rīcības kompleksu. Bet pirmsvēlēšanu spīguļošanās ar prioritātēm vairāk izskatās pēc pievilināšanas āķa jaukumiem nekā valsts programmas reāla skatījuma. Tad nu jautājumā, par ko balsot, varbūt skandētās prioritātes labāk nolikt malā…