Uz Skrīveriem, Likteņdārzu un Sēliju

[ A+ ] /[ A- ]

Ogres ekskursantu grupa Likteņdārzā vēlējās nofotografēties pie  lielā Piemiņas akmens.

Līdz ar kļavu lapu krāsošanos sarkandzeltenos toņos Ogres pensionāri pulcējās savai pēdējai šīs sezonas ekskursijai. Autobusā brīvu vietu nebija, un ne velti – diena izvērtās brīnišķīga, saulaina un silta, arī interesanta!

… Lauki novākti, ziemāji apsēti, vēl šur tur gotiņas steidz plūkt zaļo zālīti, ganās prāvs zirgu bariņš, kā arī aitas un kazas, tā veidojot pilnskanīgu lauku ainavu. Šur tur pavīd staltas baznīcas, par kurām gide Ruta mums pastāsta.

Pirmais pieturas punkts – Skrīveru dendroloģiskais parks. Pa lapu klātām taciņām dodamies parka dziļumā, lai vērotu dažādās koku sugas, kas stādītas jau no 1891. gada pēc Skrīveru muižas īpašnieka Zīversa ieceres 19 ha platībā. Te iestādīts ap 600 koku un krūmu sugu, kas gan laika gaitā ir sarukušas līdz apmēram 300 sugām. Pie kokiem piestiprinātas plāksnītes ar nosaukumu. Uzzinām, ka kociņi audzēti no ārzemēs iegādātām sēklām, tāpēc te varam sastapt Serbijas egli, Krimas priedi, cukura kļavu un citus retus kokus. Skrīveru dendrārijs un mežaparks tiek uzskatīti par Eiropas nozīmes vēstures objektiem.

Tepat piestājam arī pie glīti restaurētas ēkas ar uzrakstu «Skrīveru saldumi». Te ražo mums visiem labi zināmās un ļoti iecienītās konfektes «Gotiņa». Gide Dace īsumā iepazīstina ar ražotnes vēsturi, bet ražošanas procesu vērojam filmā. «Gotiņu» gatavošana ir roku darbs, sākot no masas vārīšanas līdz katras konfektes ietīšanai glītos papīrīšos. Tā dienā 20 darbinieki saražo tonnu konfekšu, kuras realizē vietējos veikalos un eksportē arī uz ārzemēm – Vāciju, Īriju u.c. Arī mēs krītam kārdinājumā un iepērkamies.

Jēkabpils domē iepazīstamies ar Kokneses pils maketu pirms pils apūdeņošanas un Krievkalna salā paredzamā Likteņdārza maketa plānu, kurš izveidots pēc japāņu ainavu arhitekta idejas. Sala aizņem 33 ha lielu platību, bet Likteņdārzs būs 22 ha lielā platībā. Pie ieejas salā lasām vēstījumu: «Tā ir vieta, kur satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Gan cilvēka, gan valsts. Satiekas, lai dotu mierinājumu pagātnei, spēku šodienai un iedvesmotu piepildīt savus sapņus nākotnē. Kā pagājušā gadsimta paaudzes aiz sevis atstāja Brīvības pieminekli, mēs aiz sevis atstāsim Likteņdārzu.»

Ieejot salā, skatam paveras jau paveiktais milzīgi vērienīgais darba lauks – izveidota centrālā aleja ar 100 ābelītēm, tiek stādīti koki Piemiņas laukumā. Katram kociņam piestiprināta piemiņas plāksnīte. Pie lielā Piemiņas akmens fotografējamies un noliekam savus šurp atvestos akmeņus. Aizejam līdz Daugavas malai, kur sākta veidot centrālā daļa – amfiteātris.

«Mums katram ir iespēja būt tā daļai, un tikai kopā mēs varam šo dārzu radīt kā dāvanu savai Latvijai 100.dzimšanas dienā,» lasām bukletā.

Atstājuši vējaino salu, dodamies Krustpils virzienā. Klausāmies gides stāstījumā par Krustpils pils likteņgaitām dažādos laika posmos jau no 1237.gada, kad pili uzcēla, un domās cenšamies iejusties tajos laikos, kad te valdīja vācu ordeņbrāļi, Krievijas cars Ivans Bargais, tad poļi, zviedri. Līdz beidzot tā nonākusi baronu Korfu īpašumā 1585.gadā, kuri līdz 1945.gadam 13 paaudzēs dzīvojuši pilī. Tagad pils atrodas Jēkabpils pašvaldības īpašumā. To pamazām restaurē, un te ierīkots muzejs. Uzzinām, ka Korfu dzimtas vedekla baronese Jutta ir apmeklējusi pili un arī palīdzējusi tās atjaunošanā.

Uz īsu brīdi iegriežamies J.Jaunsudrabiņa «Riekstiņos». Reiz te jau esam bijuši, tāpēc ilgi neuzkavējamies.

Pa labiekārtotu, skaistu šoseju dodamies uz Aknīsti – nelielu pilsētiņu. No gides uzzinām, ka līdz 1921.gadam Aknīste bijusi Lietuvas sastāvā, un viņas vadībā pat aizejam līdz kādreizējam robežu stabam un apmeklējam novadpētniecības muzeju nelielā namiņā ar ļoti bagātīgu Sēlijas novada sadzīves priekšmetu klāstu.

Iegriežamies Gārsenes pilī, kuru mēdz dēvēt par Sēlijas pērli. Tā ir viena no 100 sakoptākajām pilīm Latvijā. Šī pils piederējusi baronu Budbergu dzimtai 11 paaudzēs. Pilī vēl saglabājusies interesanta Holandes zilo podiņu krāsns, un, kā visās pilīs, ir arī sava Zilā dāma, kas reizēm par sevi mēdzot atgādināt. No 1939.gada pils piemērotas skolas vajadzībām, un arī pašlaik te ir skola.

Šīs ekskursijas noslēgumā pulcējamies kafejnīcā «Sēļu nams» pie tējas, medus un pīrādziņiem, pārrunājam redzēto un dzirdēto. Visi kopā sirsnīgi pateicamies mūsu skaisto un interesanto ekskursiju vadītājai Irēnai, gidei Rutai un lieliskajam šoferītim Jānim, jo tikai viņu mērķtiecīgās ekskursiju plānošanas un vadīšanas rezultātā tik daudz uzzinām par mūsu dzimto zemīti, tās izciliem cilvēkiem, viņu paveikto darbu, viesojamies kultūrvēsturiskos pieminekļos – gadsimtiem vecajās pilīs, ko mums atstājuši tālie senči, un apbrīnojam mūslaiku cilvēku varējumu, veidojot Likteņdārzu.

Varētu vēl daudz stāstīt, bet labāk tomēr pašiem braukt, redzēt un dzirdēt. Un tāpēc – uz tikšanos jau nākamā gada ekskursijās!

Foto no personiskā arhīva