Vai cerīga vasariņa gādās cerīgu ziemu?

[ A+ ] /[ A- ]

Domāju tā

Vai cerīga vasariņa gādās cerīgu ziemu?

Andris Upenieks

Kurš gan nav pēc vasaras noilgojies? It īpaši, ja tā vēl iegadās lietaina un īsāka nekā varētu būt… Astronomiskā vasara sāksies vien 21. jūnijā, bet šķiet, ka durvis uz to jau vaļā.

Vēl vairāk – tu apskaties tikko ziedējušās ābeles, bet ziedu čemuros jau iekārtojušies mazi, sprigani āboltēni… Nē, nē, ne vārda vēl par rudeni!

Šķiet, ka tādu, kas ģībst pēc restorāniem, terasēm un ārzemju ceļojumiem, tik daudz nemaz nav, cik liels troksnis ap to sacelts. Prieks, ka veselais saprāts un pat tūrisma organizētāji šovasar aicina paceļot pa Latviju: vai vietu, maršrutu trūkst? Bet vasariņa ir skolēnu brīvdienu, bērnu brīvības laiks. Pavisam negribas sabojāt omu ar to, ka uz īstu vasaru, kāda tā bija pirms pandēmijas, vēl īsti cerēt nevaram. Bet jāpriecājas, ka ziemā izkaltie vakcinācijas rati ripo un vēl lieliskāk būtu, ja šajos ratos spētu salēkt visi – i pārliecinātie, i bažīgie, i skeptiskie, i pagalam sazvērnieciskie, i (atvainojiet!) arī pagalam dumjie…

Tas par ratiem, bet kā būs ar ragavām ziemā? Tās jākaļ vasarā. Piesardzīgā optimismā, nevis jāsabojā ar nedibinātām vaļībām, kuras nenovaktēs ne ierobežojumu paragrāfi, ne lieli, ne mazi prefekti ar dzeltenām vestēm. Un te nu jānopūšas atkal. Satiku senu draugu, kas lēnīgo potēšanas gaitu ilustrēja ar krievu teicienu, kuru šeit pārfrāzēšu latviskā mēlē: «Piespied muļķi baznīcā Dievu palūgt, viņš noteikti apdauzīs galvu…» Un jēgas no tādas lūgšanas nekādas: pietiek kaut ko palaist vaļīgāk, dažam labam aste gaisā saslienas kā teļam pirmajā pavasara ganību dienā, un ne par ko citu tāds vairs negrib zināt. Katrai jaunajai brīvībai no 15.jūnija (piedalīšanās publiskajos pasākumos, laulību ceremonijās, apmeklēt kafejnīcas, kino, teātra izrādes, koncertus …) piemetināts obligāts nosacījums, kas sākas ar vārdu «ja». Atvieglojumus varēsi izmantot, ja būsi izvakcinējies vai ja esi covid slimību pārslimojis. Brīdinošais «ja» atbildīgi attiecas arī uz pasākumu organizētājiem, turklāt viņiem jānodrošina apmeklētāju pārbaude, ko atvieglos ieviestais kovidsertifikāts digitālā vai papīra formātā.

Allaž dzīvi solās būt mīti un realitāte. Pēc brīvlaišanas burta varētu šķist, ka sācies straujš pandēmijas gals, bet pēc paragrāfa gara tik vienkārši nav. Veselības ministrijas galvenais infektologs profesors Uga Dumpis aicina saglabāt nepieciešamo piesardzību. Viņš atgādina, ka, neskatoties uz statistisko rādītāju samazinājumu, saslimstība joprojām ir augsta: stacionēto skaits joprojām ievērojams, ir smagi saslimušie (profesors apliecina, ka tie ir nevakcinētie) un diemžēl katru dienu arī mirušie…

Kaut kā savādi, ka jaunus noteikumu atvieglojumus gribas uztvert otrādi, lielākas piesardzības vietā izvēloties lieku vaļību. Uga Dumpis skaidro jau tā kā paguris – īpaši uzmanīgiem jābūt telpās, klusinātā balsī piemetinādams, ka ārā risks ir zemāks. Gribas lai atkārto skaļāk un vēlreiz, ka ārā risks zemāks, nevis tā nav nemaz.… Atkal mīti un realitāte. Domāšana ieslēdzas tā: ja reiz esmu sertifikāta cienīgs (vakcinēts vai izslimojis), tad man apkārt arī tādi paši. Bet realitāte signalizē, ka jebkur – iekšā vai ārā, vai uz ietves, vai sabiedriskajā transportā, veikalā dabiska drūzmēšanās gluži neizbēgama un nevienam uz pieres nav rakstīts, kurš te ar sertifikātu, kurš bez tā. Loģiski – varam justies brīvāk, bet nezaudējot modrību.

Lieki atgādināt, cik bīstama ir vēlamā pieņemšana par esošu. Pagājušās vasaras veiksmes stāstiņu apgarotā Izglītības ministrija nedarīja neko, lai kaut kā cilvēciskotu nelāgo attālināto mācību procesu, pirmkārt, pielāgojot mācību programmas, tematiskos plānus, mācību līdzekļus, otrkārt, radot psiholoģisko atbalstu bērnam dzīvē, nevis uz papīra. Vietnē satori.lv kāda psihoterapeite komentē: «No skolām sāka pienākt ziņas, ka ir skolēni, kas neslēdzas klāt zoom stundām, bet satikt viņus nav iespējams…» Bijusī ministre Šuplinska sakarīga ceļa meklēšanas vietā īstenoja teju šantāžas cienīgu spiedienu – par varītēm bērnus sadzīt skolā, ievērojot «absolūtus» drošības pasākumus. Jaunā ministre Anita Muižniece mācības klātienē pasludinājusi par prioritāti, bet prioritāšu izvirzīšana var kļūt bezjēdzīga, ja visu noteiks situācija, kuru veidojam visi. Velti kaunināt skolotājus, kas nevakcinējas, kamēr nav normatīva regulējuma: iekams tāda nav, pedagogam nav juridiska pienākuma potēties. Bet ar to nebūs mierā ne vakcinētie kolēģi, ne skolas vadība, ne bērni, ne viņu vecāki. Pie tā, lai bērni varētu atgriezties skolā, sava roka jāpieliek ikvienam visā sabiedrībā, kas nav tik apdullis, lai nesaprastu vakcinācijas jēgu. Septembris būs klāt tik un tā, un, kādas ragavas būs sakaltas vasarā, ar tādām brauksim ziemā.

 

…vēl lieliskāk būtu, ja vakcinācijas ratos spētu salēkt visi – i pārliecinātie, i bažīgie, i skeptiskie, i pagalam sazvērnieciskie, i (atvainojiet!) arī pagalam dumjie…

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!