Platons sapņoja par valsti, kur valda filozofi. Pagājuši gadu tūkstoši, bet pasaules varenie vairās no tādas valdīšanas kā no uguns. Sarkano oligarhu laikos inteliģenci minēja pēdējo – aiz pilsētas un lauku proletariāta. Ja būtu arī ceturtā šķira – atkritumu savācēji – minētu aiz tiem. Bet tauta kāri tvēra patiesības kripatiņas, kas izslīdēja cauri cenzūrai – kā gājēji (komunisma) tuksnesī debesu mannu. Un tad nāca Atmoda, un debesu manna bārstījās riekšavām. Radošās Savienības iezvanīja Tautas Fronti. Atmoda uzvarēja(?). Moris savu bija padarījis, un moris varēja… nosprāgt vai likties uz auss. Inteliģencei atkal ierādīja pēdējo vietu.

Padomju laikā centīgākajiem piešķīra Ļeņina, Staļina u.c. prēmijas, kā arī Goda nosaukumus, kaut gan daži to godu nopelnījuši negodā – apdziedot masu slepkavotājus. Reizēm slavu iemantoja patiesi talantīgie. Kurš gan noliegs Artmani, Ziedoni, Paulu? Manuprāt, Goda nosaukumi atjaunojami – tiem, kuriem tie pienākas, tikai bez piebildes «LPSR». Kāds teiks: «No pagodinājuma bagāts nekļūsi.» Bet cilvēks nedzīvo no dienišķās maizes vien. Un arī tā mūsu dižgariem nogriežama biezākā riecienā. Kāpēc lielās pensijas pienākas gandrīz tikai baņķieriem, kuri nav vērtības radījuši, vien pārdalījuši? Kāpēc, piemēram, Rūtas Ventas dzejoļus nav iespējams apkopot mūža krājumā? Neesot naudas. Tai pašā laikā no pastkastītēm velkam ārā tonnām reklāmas, piesārņojam vidi un iznīcinām koksni, bet lasa tās retais. Un kāpēc atturamies izvirzīt savus cilvēkus Nobela prēmijai? Kaut dejotāja Vija Vētra! Protams, ne viņa vien. Savulaik šo prēmiju nojauca Rainim – ne jau komunisti vai fašisti, bet mūsu pašu «knīpstangas» – bāleliņi, politiskas ķildības tracināti.

Arī inteliģences dārziņā iemetams akmens bluķis. Ja Atmodas komponists sācis slavināt Lukašenko… Ja daļa no «gara māksliniekiem» sacenšas, kurš uz skatuves plikāks, dzejā rupjāks vai ķēmīgāks, grimstot vienaldzībā pret tautu, pēdējā tos pelnīti bīda pretī miskastei.