Ciemos pie mums
Valdis Kalniņš: liekas, mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs
Andris Upenieks
Ar Valdi Kalniņu esam sen un labi pazīstami. Skolotājs, bijušais Taurupes vidusskolas direktors, aizrautīgs un talantīgs matemātiķis, datorzinību augstas raudzes lietpratējs, Ķeguma evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks. Savas jomas profesionālis un arī sabiedrisks darbinieks. Tādu viņu pazīstam vispārīgajās līnijās, bet, ja tuvāk, savdabīga un kolorīta personība: var piekrist viņam, var nepiekrist, bet par visu Valdim ir savs, uz argumentiem balstīts viedoklis.
Valdis uzskata, ka skolotājam jābūt daudz vairāk kā skolotājam: «Tu nevari tikai virināt sava kabineta, klases durvis, ierobežoties tikai savā mācību priekšmetā, tu nevari tikai paklausīgi kalpot burtam, kuram bez paragrāfa ir arī gars. Tu nevari darīt visu, ko tev liek, lai nenonāktu konfliktā ar sevi, ar prātu, saprātu un sirdsapziņu: agri vai vēlu tu nokļūsi muļķa lomā, iemantosi pakalpiņa nelāgo slavu, un reti kurš par tevi domās, ka esi ar stāju, pozīciju un autoritāti. Šo iemeslu dēļ izvēlos grūtāko: runāt, ko domāju, lietas saucot īstajā vārdā un paliekot arī sev kaut cik cienījams savādnieks.» Par skolu, skolotāja profesiju, pedagoģiju, dzīvi – veiksmēm, neveiksmēm un pretrunām saruna ar Valdi Kalniņu.
– Kāds bija tavs ceļš no bērna, skolnieka kājas līdz skolotājam?
– Protams, kā kārtīgs puika nemaz nedomāju par skolmeistaru kļūt. Dzīvīte pati rādīja ceļu. Mans vecvectēvs Bernhards Avotiņš pašmācības ceļā apguva visus nepieciešamos mācību priekšmetus un nolika skolotāja eksāmenus. Neticu, ka mēs, «jaunāku laiku produkti», to spētu. Lielu iespaidu uz nākotnes izvēli atstāja tādi izcili Taurupes vidusskolas pedagogi kā Ārija Podžuka, Elmārs Štekels un Laimdota Indāne. Viņu metodes un attieksme pret pedagoģiju kā mākslu joprojām dzīvas. Simpatizēja pedagogi, kas no sevis netēloja pareizos, kam labs joks nebija svešs un nelocīja mēli izskaistinātā pedagoga valodā, lai labāk izskatītos. Protams, atvieglotas čomu attiecības starp skolotāju un skolēnu arī nav nekas labs: drīzāk izskatās pēc pieglaimošanās un labā, savējā učuka punktu vākšanas, kas redzamu efektu var arī iedot, bet var arī rūgti atspēlēties nākotnē uz iedragātas autoritātes rēķina…
– Tuvāk tevi iepazinu, kad jau biji Taurupes vidusskolas direktors. Skola bijušā barona fon Tranzē muižas ēkā šķita majestātiska, noslēpumaina – ar savu vēsturi, talantīgiem, labiem pedagogiem. Īsi sakot, Taurupes skolai bija laba slava. Arī direktors bija ar mugurkaulu. Kā tu juties skolas vadītāja amatā?
– Jā, vecās skolas ēkas joprojām pildītas ar senatnes elpu. Ar to nedomāju spokus un citus pesteļus, bet gan to, ka pagājības gars dzīvo. Tāpat ar cilvēka dvēselēm: tās neaiziet kapā, tās pārmantojas un ceļo no paaudzes paaudzē. Mēs sevi laikam varam pieskaitīt pie tiem skolotājiem, kuriem ļoti svarīga ir noteiktība, lietu kārtība un skaidrība. Savukārt tās rodas no pedagogu zināšanām, prasmēm, iemaņām, pieredzes, tradīcijām un rīcības brīvības, to visu ieviešot.
– Tie nav sekmīgas darbošanās nosacījumi jebkurā radošā profesijā, kur štampi un rāmji drīzāk traucē, nevis sekmē radošumu?
– Mūsu izglītības politika, ja to varam saukt par politiku, iedomājusies visu nodiktēt skolotājam priekšā bezjēdzīgu un haotisku instrukciju veidā: pamācīt otru nav tas pats, kas strādāt pašam. Ļoti derīgi būtu katram skolotājam kādu laiku pabūt direktora ādā. Manas direktorēšanas laikā bija vēl saglabājušās gana patstāvības, brīvības, kas ļāva pedagoģijai izpausties arī kā mākslai, nevis tikai mākai. Īsāk sakot, kaut cik varējām domāt paši. Tagad? Lai neiegrābtos liekās nepatikšanās, meklē attiecīgos Ministru kabineta noteikumus! Pie kā noved paragrāfs un reglamentācija? Pie gara aprobežotības. Jā, skolotāji bija lieliski, radoši un stingri. Baidos turpināt viņu uzskaitījumu, saucot vārdā, jo neizbēgami kādu varu piemirst, bet kopaina liecināja par labu skolu un lietpratīgiem pedagogiem. Laiks bija azarta pilns. Nevairījāmies arī no riskantām un ķecerīgām idejām, jo redzējām radošu jēgu tam, ko darām.
– Direktoram jāatbild par visu, bet viņa lēmumus, rīcību allaž cenšas ietekmēt vēl atbildīgāki kantori, kas gala iznākumā savu atbildību noveļ uz tā paša direktora kamiešiem…
– Zini ko? Šajā vietā pasmaidīsim! Atminies tā saucamās skolas pieņemšanas pirms jaunā mācību gada sākuma augustā? Skolotāji, skolas vadība, tehniskie darbinieki tūliņ pēc saviem atvaļinājumiem rāvās melnās miesās līdz vēlam vakaram, jo bieži vien no nekā bija jāuztaisa viss. Skolas lielais parks, tā apkopšana vien ko nozīmēja! Skola smaržoja pēc krāsām, skolotājs, apkopēja pārtapa par krāsotāju, namdari, īsi sakot, par burvju mākslinieku, kas katru gadu savu gaismas pili pārvērta līdz nepazīšanai. Apkārtne, telpas spīdēja. Kurinātāji malku ziemai nokrāvuši kā pēc lineāla! Un tad atbrauc vesela svīta ar svarīgām sejām, pierakstu lapiņām rokās un meklē putekli uz grūti tapušās darba gleznas audekla. Ko tu vari pieņemt vai nepieņemt, ja ne kādu resursu neesi iedevis, pat ne pindzeli ne? Un kas būs, ja nepieņemsi? Skola nesāksies? Protams, ka bija saprotoši darba vērotāji, bet arī burta kalpu netrūka. Par atbildību tāpat kā ar sporta spēlēm, ja komanda uzvar, tad uzvarējusi komanda, ja zaudē, tad zaudētājs treneris (direktors). Ar dažiem inspicētājiem sanāca salekties, bet par lietu, un, cerams, arī viņi kaut ko pārdomāja.
– Tavs laiks sakrita ar skolu datorizācijas laiku. Tu vadīji datorzinību kursus, un atceros, ka daudzi kolēģi ar tavu pasniegšanas stilu bija ļoti apmierināti. Kāds Mazozolu datoru censonis pat gājis kājām uz Taurupi, lai pamācītos tieši pie tevis. Kur tas āķis?
– Mēdz teikt, ka sliktākā pedagoga iezīme tā, ka viņš nesaprot, kā var nesaprast. Ļoti savlaikus apjautu, ka datorizācija, digitalizācija skolās ienāks nenovēršami un milzu ātrumā. Pašam par brīnumu, nekādos kursos negāju. Visam cauri izbūros pats. Protams, kursi var kaut kā palīdzēt (var arī traucēt), bet zinību atskārsme, racionālie un taisnākie ceļi jāmeklē pašam. Nekā jauna! Maz, pavisam maz var apgūt ar iekalšanu, balstoties tikai uz atmiņu. Tālab jāapgūst un jāattīsta domāšana. Un manā gadījumā vislabākā didaktika bija autodidaktika (pašmācība). Apmācot citus, turpināju sevi pilnveidot, centos viņus vest pa tiem pašiem racionālajiem ceļiem, kuriem cauri gāju pats. Pedagogam jāsaprot, cik tas ir grūti, ja cilvēks nesaprot, jo neviena lieta nav vienkārša, kamēr tā sveša.
– Kādas tik reformas skolmeistaram nav nācies pārciest, pielāgoties, bet pedagoģijas, didaktikas kodols nemainās. Kādi tavā uzskatā ir tie vaļi, uz kuriem balstās un jābalstās skolai?
– Nevar sarindot pēc nozīmības, jo pedagoģijā viss ir svarīgs! Piemēram, uzticēšanās, kurai jābūt savstarpējai un visaptverošai. Neesam taču vakarējie un saprotam, kā jūtas radoša darba (pedagogs ir radoša profesija!) personība, ja viņam pastāvīgi jājūt kāda kontroliera, atvaino, eksperta, kam saprašana vāja, karstā elpa pakausī. Kas tu par izglītības politikas veidotāju, vadītāju, ja, tēlaini izsakoties, glūni pa atslēgas caurumu vai vadies no tenkām? Milzu loma kompetencei, ko, izrādās, tikai tagad izgudrojusi tā saucamā «kompetenču izglītība». Gribētos jauno vārdu fabricētājiem pajautāt, ko tu, mīļā sirds, ar vecu naudu nāc te iepirkties? Izdomājuši, ka no loģiskās ķēdes – zināšanas, prasmes (pratības?), iemaņas – tagad laukā jāizņem tieši iemaņas? Nu kā ar galvu? Tu vari zināt, prast, bet bez iemaņu uztrenēšanas esi vien gauss un nedrošs lietpratējs. Nu, ja tas taisīts tikai tāpēc, lai izskatītos kaut kā pa jaunam, tad tas ir nožēlojami. Nožēlojami, ja reformās neizdodas saskatīt jēgu, nepieciešamību un dažkārt pat veselo saprātu. Toties lūpas uzmešana itin populāra, aizmirstot zināmo: kur mazāk paškritikas, tur vairāk kritikas.
– Liekas, ka skolotājs arī dažkārt labais – pašu arodbiedrība viņam vecišķi «revolucionārā» manierē var iebāzt mutē svilpi, iespraust rokā zilu baloniņu, likt nodziedāt «bēdu manu lielu bēdu», palaist gaisā pašcieņu, tad visi pa mājām, un nekas nemainās…
– Jā, no šīs skolotāju aizstāvju biedrības esmu izstājies jau sen. Pateicoties tam, ka ļaužu atmiņa vāja, der atcerēties, ka arodbiedrība savulaik uzstāja, ka pensionāriem darbs jāpamet, ka jādod vieta jaunajiem… Tagad, kad pedagogu trūkst, aicina viņus palikt un glābt skolas. Aizmirsies, kad «rūpēs» par izglītību meistarīgus, pieredzējušus skolotājus, kas mācīja vairākus priekšmetus ar nelielu stundu skaitu, piespieda iegūt augstāko izglītību katrā no mācāmajiem priekšmetiem – kaut arī pasniedzēji varēja tikai pamācīties no saviem pieredzes bagātajiem un sirmajiem studentiem. Un kā ar šķietamo darba algas palielināšanu? Skolotājiem ieteiktu nedaudz atkārtot matemātiku – tiklīdz palielina atalgojumu, palielina darba slodzi. Kāds var pateikt, par cik ir «palielinājusies» apmaksa par vienu kontaktstundu nedēļā, nemitīgi palielinot kontaktstundu skaitu, kas nosaka slodzes lielumu? Tagad tu vispār vari nebūt ar pedagoģisko izglītību, sāc strādāt: mēs tevi kaut kā apmācīsim 72 stundu kursos! Kas vēl? Šīs organizācijas funkcionāri nepielika savu roku, lai skolotājus vēl vairāk sašķeltu vakcinētajos un antivakseros?
– Kā pašsaprotamu esam pieņēmuši to, ka laiki nāk un iet, bet skolotāja nerrošana paliek. Tagad jāapgūst tā saucamā kompetenču jeb caurviju brīnumkarote, kas visu ielies katram palaidnim mutē. Un vienmēr jāmāk pareizi atrakstīties…
– Vēl nesen šķendējos: nepamet sajūta, ka dzīvojam paralēlās pasaulēs – izglītības politikas veidotāji, kontrolētāji savā pasaulē, skolas un reālā pedagoģija dzīvo savu dzīvi. Un viens otru nesaprotam. Nebūtu nemaz tik slikti, ja viena pasaule vismaz netraucētu otrai. Nav trūcis skaļu paziņojumu, ka visi mācību materiāli pieejami internetā! Fizikā tikai mācību paraugplāns. E vide pilnībā sākšot darboties tikai ar 2022.gada janvāri. Kur mācību grāmatas? Kur metodiskie materiāli? Tukšums! Viss tika solīts un paziņots, ka ir! Vairāk nekā trīs gadi bija par maz, lai to izdarītu, cik miljonu tam notērēts? Bet no skolotājiem tiek prasīti stundu tematiskie plāni (kārtojumi?!), kurus varētu nosaukt par sapņu grāmatām, jo nav zināms, kad parādīsies taustāma mācību grāmata, uzdevumu krājumi vai kaut kādi paraugi mistisko starpjomu, caurviju un atgriezenisko saišu veidošanai starp izglītības jomām. Starppriekšmetu saikni pārdēvējuši par caurvijām, kas neskan saprotamāk, bet gan tikai savādāk, dīvaināk, dzejiskāk kā reformas vajadzība bez vajadzības… Skumīgi, ka daļa pedagogu to visu uzskata par pašsaprotamu, lauzās jaunajā birokrātiskajā valodā, deklamē jaunos hibrīdvārdus, gļēvi klusē, bet pa naktīm drukā bezjēdzīgus papīrus. Un tādus dažkārt stāda par paraugiem tiem, kam uz pleciem sava galva.
– Parasti visos laikos reformatoru mistiku izlabo pedagogs un izeju atrod…
– Pieredzējuši skolotāji mācību saturu jau sen ir pielāgojuši mūsdienu prasībām, dzīves realitātei un priekšmetu pasniedz, izmantojot piemērus no reālās dzīves. Kursi, vebināri un semināri par kompetenču izglītību pašlaik ir labs naudas pelnīšanas avots speciālistiem un ekspertiem, kuri tik vien var kā vizualizēt pašmērķīgi zīmētas tabulas, bet reāli nevar pateikt, kā un ko mācīt tajās kompetencēs! Latviešu valodas skolotāji brīnās, kur pazudusi gramatika: nu bez tā, ka tev tas likums jāzina, nekādas pareizas rakstības nebūs. Citās mācībās tas pats, piemēram, matemātikā, ķīmijā, fizikā bez tās formulas, kura jāiemācās, tālāk ne soli! Mēģina mums iestāstīt, ka nav jāiekaļ, ka jāmāca visu meklēt un atrast. Bet kā atradīsi, ja nezināsi, ko meklēt? Vai nav tā, ka zināšanas nav tās, kuras tu vari sameklēt, bet gan tās, kuras nav jāmeklē!
– Jau labu laiku esi Ķeguma evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks. Ne reizi vien esam bijuši pagodināti ar iespēju koncertēt šajā dievnamā. Silti, mājīgi, sirsnīgi… Allaž licies, ka īstais dievkalpojums sākas pie pašu klātā galda, sarunās, sirsnīgā, nepiespiestā gaisotnē…
– Ticība cilvēkam sniedz vairāk brīvības nekā manta, vara, privilēģijas vai ērtības. Nedomāju, ka visiem jākļūst dievticīgiem. Bet kaut kam taču ir jātic! Daļai Latvijas iedzīvotāju ir samērā izplūdis priekšstats par reliģiju un konkrēti kristietību. Protams, arī pati baznīca nav bez vainas. Tas nav tikai dievkalpojums, rituāls kā nodeva paklausībai Dievam. Baznīcai jāmāca domāt un jātop par ļaužu nepieciešamas satikšanās vietu. Ja par garīgajām, liturģiskajām lietām atbild mācītājs, tad draudzes priekšnieks par visu pārējo – finanses, saimnieciskais nodrošinājums un dažādas organizatoriskas lietas. Pirms Covid sezonas mūsu dievnamā izdevās noorganizēt kādus 20 koncertus: mūzika taču runā Dieva valodā! Darbs draudzē piepilda garīgi un dvēseliski. Tur varētu sanākt vesels stāsts. Bet būtība ir tā, ka draudze ir jēdziens, kas piepildīts ar draudzību, labvēlīgām sarunām, diskusijām. Ir ļaudis, kuriem draudze, dievnams kļuvuši par otrajām mājām, dažam par vienīgo patvērumu. Un kalpotājiem jārada gaisotne, ka ikviens te ir gaidīts savā dievnamā, savā draudzē, sadraudzībā.
– Sarunas noslēgumā varbūt par to, kam būtu jābūt galvenajam skolā, dzīvē?
– Galvenais ir cilvēks, nevis velosipēda neskaitāma izgudrošana! Pāri visam (mācību priekšmetiem, zināšanām, prasmēm, iemaņām) jāstāv cilvēka personībai, viņa audzināšanai, audzinātībai: kādu labumu sabiedrībai var dot izglītots muļķis, krāpnieks, blēdis? Mana pedagoģiskā darbība nav aprobežojusies tikai vispārējās izglītības iestādēs. Ir pieredze Biznesa augstskolā Turība. Esmu pasniedzis datorzinību kursus bezdarbniekiem, arī ieslodzītajiem cietumā… Un liekas savādi, ka zeki tevi pieņem, izturas ar cieņu un ir ļoti disciplinēti. Ir arī skolas, kurās nav atmesta kārtība, disciplīna, bez kuras zināšanu apguve nav iespējama: nu nemānīsim sevi! Savā skolotāja darbā cenšos mācīt domāt – loģiski, secīgi, kritiski, cilvēka cienīgi un atbildīgi.
– Paldies par sarunu! Lai mums visiem izdodas!
Mēģina mums iestāstīt, ka nav jāiekaļ, ka jāmāca visu meklēt un atrast. Bet kā atradīsi, ja nezināsi, ko meklēt?
Savā skolotāja darbā cenšos mācīt domāt – loģiski, secīgi, kritiski, cilvēka cienīgi un atbildīgi.
Ticība cilvēkam sniedz vairāk brīvības nekā manta, vara, privilēģijas vai ērtības.
Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!