Varas vaļība top par varas muļķību

[ A+ ] /[ A- ]

Nav runa par pārteikšanos: kam gan negadās. Runa par attiecībām. Ja vara nevēlas attiecības, tā izvēlas kaušanās un atkaušanās ceļu. Kas ir ārkārtīgi bīstams tad, kad nav ko ēst. Ja pacietības vadža krakšķēšana nav dzirdama, tas nenozīmē, ka nekrakšķ…

Pielīdēji ir nepatīkami. Sevišķi aktīva glumiķu veģetācija vērojama pirmsvēlēšanu laikā. Kad varas kārais manā priekšā izlien uz vēdera, rautin ierauj krogā un izmaksā. Bet, kad nu reiz tai kārotajā amatā ticis, nosauc mani par muļķi, jo nepelnu tik daudz, kā viņš. Un vēl uzmet lūpu, kad sākam brīnīties par dīvaiņa tiekšanos pēc varas pār citiem, pazaudējot varu pašam pār sevi. Tad gluži neizbēgama situācija, kurā Bēkona vārdiem runājot, «cilvēks patiešām ir līdzīgs pērtiķim: jo augstāk uzrāpjas, jo vairāk demonstrē savu pēcpusi»…

Neauglībā un komunisma celšanā vainīgie

Par rungaiņiem nebrīnos. Brīnos par viņu iespējām tikt sabiedriskajos medijos (LTV), kur var gvelzt apvainojumus, varai ne ar pušplēstu vārdu nereaģējot. Ģirts Rungainis: «Lielākā daļa šīsdienas pensionāru savulaik strādāja, ceļot komunismu, bet pēdējos 20 gadus laida valsti grīstē. Tie neradīja pietiekami (cik ir pietiekami?! – A.U.) daudz bērnu, kad tāda iespēja bija.»… Tātad izaicinoša pretim stāvēšana, kurā svarīgi zināt, kas ir kas.

Par komunisma celšanu nevajadzēja, tas aizskar dziļi personīgi: piemēram, mana māte, «celdama komunismu», mira pāragri, jo, kolhozā strādādama par velti, tomēr neļāva mums ar brāli nomirt badā. Šādi gvelžot, vēlreiz tiek represēti represētie, un turpinās cietsirdīgi uzbrukumi nevainīgajiem. Par tiem bērniem pavisam nevajadzēja, jo tas aizskar tieši bērnus, kuriem nav lielāka pāri nodarījuma kā viņu vecāku vainošana neauglībā. Nekrietni aizskar tos, kuriem bērnu nevar būt… Tā ir to vecāku, kuri audzinājuši svešus bērnus kā savējos, cietsirdīga aizskaršana jūtās, kuras rungaiņiem svešas.

Par valsts laišanu grīstē vēl vairāk nevajadzēja. Jo kas to laida grīstē? Šodienas pensionāri, kas smagajos darba gados vēl kaut ko ražoja? Vai prihvatizētāji, naudas mijēji, spekulanti, baņķieri ar ekonomikas pārkarsēšanu, apsūdzošo Parex krahu, uzpūstiem kredītiem, ēnu ekonomikas finansēšanu, mahināciju apvītiem «ekonomikas» burbuļiem, kuriem plīstot, izmisumā iedzīti simtiem tūkstošu Latvijas ļaužu? Nav runa par ciniķiem, kuri savā demagoģiskajā aklumā pat pilsoņu emigrāciju pieraksta vecu cilvēku nepietiekamai seksuālajai aktivitātei, bet paši savu pārākumu «bērnu taisīšanā» nekādi nav pierādījuši… Runa ir par varas impotenci, kura, hroniski nespējot atveseļot valsti, mierina tautu ar apbrīnas cienīgām frāzēm, kur – naktij seko diena, slimībai atveseļošanās.  Bez tās sajēgas, ka pensionāru kārtējā apzagšana ražošanu nestimulēs un naudas mijējiem jaunus burbuļus nedos…  Nemaz nerunājot par morāli, kas par pensiju samazināšanu liedz runāt amatpersonām, kuras slimīgi noraida jebkuru iespēju mazināt  savas (tūkstošu) algas…

Kur nelaimes gadījums, kur nelaime?

Bārdaina anekdote vēsta par tautas attieksmi pret varu: varas elite svētku tribīnē sastrīdas, jo nevar vienoties, kas ir nelaimes gadījums, kas nelaime. Pieaicinātais austrumu gudrais strīdu izšķir ātri: «Redziet, ja tā tribīne, kur stāvat, pēkšņi sagrūtu, tas būtu nelaimes gadījums, bet nelaime, ka tā negrūst…»

Pagalam līdzīga anekdote ar Arta Pabrika izrunāšanos un komisko atvainošanos. Bet būsim precīzi! Pabriks: «Par simts latiem var strādāt tikai muļķi. Un no šāda viedokļa skatoties, tas ir visu mūsu interesēs, lai valsts pārvaldē paturētu pietiekami spējīgus cilvēkus.» Mikroblogu vietnē twitter kungs ierakstījis: «Atvainojos par nekorektu izteikumu par 100 Ls, vēlējos pateikt, ka diez vai spētu atrast profesionālu cilvēku, kas šo darbu darītu par brīvu». Redz, cik vienkārši! Cienot Pabrika aizstāvju viedokli, ka teksts izrauts no konteksta, paužu savu viedokli. Ka nabadziņam, Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim, profesoram, zinātņu doktoram un ministram Pabrikam pašam jāuztur atbildība par saviem tekstiem un kontekstiem, gan par savu savaldīšanos un izgāšanos. Ja šim dabiskajam varas kritēriju uzstādījumam pats ministrs nav gatavs, viņam trūkst izglītības, augstajam amatam nepieciešamā talanta un, galvenais, takta jūtu saskarsmē ar cilvēkiem. Ja notikušais uztverams kā nelaimes gadījums, bet tekstiņš ārpus konteksta, tad kur ir nelaime?

Kā zināms, kontekstu veido teksti, Pabrika valoda arīdzan. Par varas attieksmi pret tautu gādājuši arī citi: Šķēle kaunina par zobu netīrību un nātrēm pie stūra, Krištopāns sauc valsti par «muļķu zemi», Vaira Vīķe Freiberga ar zīmīgu pirksta griezienu pie deniņiem mums – neattīstītajiem – dusmīgi norāda, ka jādomā ar galvu, deputāts Lagzdiņš ar rupju žestu Saeimas logā rāda kaut ko līdzīgu  «iepūt man!», cits nicīgi novēršas no žurnālista vaicājuma un ar trulu aizgrābtību ģīmī bez paša teksta  gādā i par tekstu, i kontekstu…

Par tiem muļķiem, kuri tāpēc vien ir muļķi, ka gatavi strādāt par 100 latiem. Liekas, ka šo nekautrību Pabrikam varētu arī piedot, ja formas «es atvainojos» (pats sevi neviens nevar atvainot!) vietā lietotu «piedodiet!», bet grūti piedot to varas cinismu, kas ar apzīmējumu «muļķis» vairāk domā tos, kas nemāk iekārtoties. Jo, lai kļūtu par ministru, nav jābūt gudram, bet gan pareizās partijas izredzētam un politiskā lunkanuma ievērotam. Tad, pārfrāzējot kādu senu atziņu, sanāk, ka vara ne tikai maitā cilvēkus, bet muļķi, kas tik viegli nokļūst varā, maitā pašu varu…