Vasaru gleznojam paši

[ A+ ] /[ A- ]

Beku līča krastā izskalota varena kāpa.

Tautas dziesmas rindas «Caur sidraba birzi gāju,/Ne zariņa nenolauzu» radušās pirms gadu simteņiem. Tad, kad netikumam Lielā talka vēl sapņos nerādījās. Tad, kad dīka laika zvilnēšanai bija maz, atpūtnieku vēl mazāk un mātes dabas gandētāja neviena.

Neskatoties uz pēdējo dienu un nakšu vēsumu, vasara solās būt itin karsta – pēc dažām ziņām viena no karstākajām pēdējo gadu laikā. Turpretī dabas vērotāji zina pareģot ne vien siltas, bet arī lietainas un negaisiem bagātas dienas. Šā vai tā – atvaļinājumu un brīvdienu baudītājiem netrūks arī laba laika, gan dārziņus rušinot, gan pludmales sauli un ūdens veldzi baudot.

Vienā jaukā, bet diezgan vēsā dienā ienāca prātā apbraukāt – Ogres upes Beku līci Lēdmanē, pludmali pie Dzērves tilta Skrīveru virzienā, tā saucamo smilšu karjera krastu Madlienas pusē un Plaužu ezera atpūtas vietu Taurupes teritorijā. Lai apskatītu, cik gatavas jaunajai sezonai atpūtnieku iemīļotās vietas.

Ne mana cūka…

Sen jau bija laiks mūsdienu zaļumniekam saprast, ka ikviens zemes pleķis kādam pieder. Ja tas nav pašvaldības īpašums, tad privāta teritorija. Kuras uzturēšanai reti kurš var atļauties algotu uzkopšanu. Sen bija laiks ielāgot, ka, piegānot visas malas, arī var pašam nākties atgriezties sevis lolotos mēslos. Un ja iegadās sagriezt kāju uz paša dauzītiem stikliem, tad paša cienīts kungs Ego savās taisnīgajās dusmās gatavs jebkuru pasludināt par vainīgu, tikai ne sevi…

Var redzēt, ka Beku līča īpašnieks cenšas ar atpūtniekiem sadzīvot draudzīgi. Pat autiņu vari iestūrēt teritorijā, pie kuras viena vienīga norāde: «Privātīpašums. Lūdzu ievērot tīrību!» Eju apskatīt vietiņas, kur citiem gadiem būts. Pavasara dūšīgie pali Ogres upes malu pārvērtuši līdz nepazīšanai. Krastā izskalota varena smilšu kāpa. Tas nozīmē, ka dažā labā vietā, kur pērn ūdens skalojās līdz ceļiem, tagad varētu būt pāri galvai… Domājams, ka peldētājiem ar šo faktoru īpaši jārēķinās: noslīkušo statistika jau tagad biedējoša. Turklāt vietām upes līkumi straumes izgrauzti un veido nobrukšanai bīstamus stāvkrastus. Sevišķi draudīgi tie rādās pie Dzērves tilta, kurp dodos vēlāk. Beku līča gleznainā apkārtne liecinātu par kārtējo paradīzes stūrīti zemes virsū, arī pati daba ar sevi sadzīvot prastu, ja vien nebijis tās lielākais kaitnieks – cilvēks. Upes krastā vēl dūmo ugunskura vieta, ap to kāds ducis iztukšotu skārda alus bundžu, tikpat daudz stikla pudeļu un vesels lērums citas drazas. Pēc pāris dienām ieraugu visas tās stikla pudeles metodiski sadauzītas. Ap ugunskura vietu tūkstošiem saulespuķu sēklu čaumalu – tā it kā pāri te gājis vesels mērkaķu pulks…

Gluži analoģiska aina pieminētajā smilšu karjera krastmalā. Ja acis paceļ augstāk un novērš no miskastei līdzīgiem pleķiem, ainava aizkustina: zaļganajā ūdenī atspulgojas pretējā krasta koki, šaipus ūdeņiem meldru mežs, bet visapkārt līksmas lakstīgalu dziesmas. Kaut kā ienāk prātā glezna, kuras rāmis mušu noķēzīts…

Dabas draugi

Pēc tādu un līdzīgu skatu aplūkošanas divkājainais dzīvnieks, kuru saucam par cilvēku, kļūst nepatīkams, kad tīri vai katrā pretimnācējā saredzu to nelabo aizdomu, no kuras vēlāk kļūst neērti… Plaužu ezera pludmale patīkami pārsteidz. Var saprast, ka pašvaldība gādājusi par atkritumu konteineru (līdz kuram dažam labam tomēr slinkums aizstaigāt), gan pārģērbšanās kabīni, kas brīnumainā kārtā nav pārvērsta par tualeti. Ugunskura vietā vēl kūp, apkārt tai tīrs un sakopts. Turpat rosās divi makšķernieki, kuri sarunājas krieviski. Pieeju klāt, sasveicināmies, vārds pa vārdam un esam iepazinušies. Pašiem nemanot, mani jaunie paziņas pāriet uz latvisko mēli, kuru diezgan neveikli lokot, krieviskais akcents nav par šķērsli nevainojamai latvju gramatikai. Viens no viņiem (Sergejs) rāda paprāvu kulīti ar raudām, asariem, plekstēm un vienu dūšīgu plaudi – kopā savi trīs, četri kilogrami… Neviļus pajautāju, vai tajā otrajā maisiņā arī zivis. Otrs (Deniss) smejas un rāda, ka tur visāda veida draza, kas ugunskurā nav sadedzināma – tukšas skārda bundžas, petpudeles un citi krāmi, ko vedīs atpakaļ uz Rīgu un tad jau ielaidīs kādā miskastē. Pablenžu uz konteineru krastā un tikai tagad ieraugu, ka tas pilns ar kaudzi… Nedaudz samulstu un aiz neticama pārsteiguma pasprūk: «Vai tad šādi goda vīri arī Lielajā talkā piedalās?» Abi gandrīz reizē un gluži vai dusmīgi atcērt, kāpēc viņiem tur būtu jāpiedalās un vai viņi pēc tādiem izskatoties. Deniss vēl piemetina – vairāk sev nekā man: «Mēs talkojam cauru gadu.» Apliecinu visu cieņu un šķiramies draudzīgi.

Un atkal sasodītā iztēle! Tieši šajā sakarā atceros savu jaunības dienu draugu Rūdi, kaislīgu smēķētāju. Kad viņam nebija kur mest izlietotā sērkociņa galu, viņš to rūpīgi iestūma atpakaļ kastītē, kur ne reizi vien atradās vieta arī kādam izsmēķim, ja pa rokai negadījās miskaste… Jaukajām atmiņām klāt piepulcējas krietnā kareivja Šveika smietā ironija, ka spļaujamie trauki visās malās izvietoti tiem…, kas spļaudās.

Vasara klāt. Un tā gribētos, lai mēs nekļūtu par slinkiem mazajām ikdienas talkām, aiz sevis savācot, lai pavasarī nebūti jātaisa tā pompozi lielā, kas izbazūnē, izlielās, tad pēkšņi apklust un pazūd uz veselu gadu… Un tikai tad mums morālas tiesības sūkstīties par likumīgajām piekrastes un tauvas joslām, kas vietumis privātīpašnieku aizbarikādētas – arī aiz bailēm no tiem, kam visa daba viena parocīga miskaste.

Līdzīgu ainu pludmalēs netrūkst.

Andra Upenieka foto