Domāju tā
Vēlēt ir pilsoņa pienākums?
Andris Upenieks
Vai vēlēt ir pilsoņa pienākums, cieši jāpadomā. Jo valsts vara iemieso sevī demokrātiju, kas ļauj ik pilsonim izšķirties par labu savai gribai un pārliecībai, bet, ja nav ne vienas, ne otras, var šo pasākumu ignorēt vai protesta balsī boikotēt.
Pēdējo gadu statistika rāda, ka vēlētāju aktivitāte krītas un arvien lielākā cieņā atainojas bezjēdzīgā protesta forma, balsojot ar tukšām aploksnēm. Tādējādi paši demokrātijas baudītāji par varītēm cenšas noliegt demokrātiju, jo tā ir vairākuma, ne mazākuma vara. Arī vēlēšanu likums tāds, ka, neskatoties uz to, ja, piemēram, balsošanā būs piedalījies vien nožēlojams balsstiesīgo mazākums, vēlēšanas būs notikušas un būs likumīgas.
No vienas puses toreiz
Nu jau pasenajā padomju laikā varēja lieki galvu nelauzīt: vidusmēra darbaļaužu apziņā «politiskā» izšķiršanās bija labi noorganizēta, kā tagad mēdz teikt, ar desu un pātagu. Tāds komunistiskais farss bija arī itin patīkams: uz iecirkni aizvizināja gaziks ar būdu, visas dienas garumā kaut kādi vietējie pašdarbnieku uznācieni, kino, pūtēju marši, bufete ar grādīgo un neikdienišķām deficīta zakuskām, vakarā balle ar tās pašas bufetes sirdi sildošām lietām. Piedevām ikvienam balsotājam bija skaidrs, ka pretvalstisko elementu sarakstā tevi neieskaitīs, un pilsoņa pienākums būs izpildīts. Uz karstām pēdām visi propagandas gaņģi ziņoja, ka 99, 99% gadījumā uzvarējuši partijisko un bezpartijisko kandidāti, kas guvuši padomju tautas plašu un drošu atbalstu – kaut nekādas sāncensības nebija: balsot varēja tikai par vienu kandidātu, bet likumisko noteikumu par aizklāto balsojumu nodrošināja un uzmanīja ar vienu nolūku, lai kāds neiedrošinātos izmantot vēlēšanu kabīni. Un galu galā itin dzīvs bija staļiniskais princips: nav svarīgi, kā nobalso, svarīgi, kā saskaita….Tas no vienas puses.
No otras puses tagad
Kā tagad? Var piedalīties, nepiedalīties, var vēlamajiem vilkt krustus, nevēlamos strīpot laukā – atklāti, aizklāti – kā vēlies. Kaut cilvēki sen jau vēlas balsot par cilvēkiem, nevis par partiju, to apvienību sarakstiem, likumu mainīt negrasās neviens – tieši tāpat kā varai pietuvinātie daudz ko netaisās mainīt. Iztēlojos jau zināmo – ja tajā saraksta grozā man patīk kāds spilgti sarkans ābols, bet pārējie iepuvuši, tad tam spilgtajam varu pielikt plusu, pārējos izsvītrot, taču vienalga būšu nobalsojis par visiem. Un dzīve rāda, ka tas veselais puvušos dziedināt nespēj, bet puvušie veselo sabojā gan. Simts gadus veco Satversmi, kas patapināta no Veimāras Republikas konstitūcijas, kas ir sestais vecākais republikas pamatlikums pasaulē, diez vai vajag mūždien dievināt no neaizskaramās svētās govs pozīcijām – kaut to sargātu nācijas tēvs vai māte, vai pareizās partijas. Arī to zina teju visi, ka partiju varas sistēma izkurtējusi, kļuvusi neefektīva un koalīcijas noturēšanas vārdā pastāvīgi jāžonglē, lai tā neizjuktu. Svilstoša rūpe, lai savtīgi saglabātos, nevis valstiskus darbus veiktu. To arī atzīst daudzi, bet nemaina neko, jo tas apdraud iepuvušās elites labsajūtu un pastāvēšanu. Tieši tāpēc, ka indivīds nevar iespaidot varas kvalitāti, daudziem vēlēšanas kļūst jo bezjēdzīgākas, jo vienaldzīgākas.
Var saprast vienus, otrus, un karogi izvelkas tīši
Var saprast tos, kas vēlēt iet: viņi tomēr cer, ka ar savu balsi, kopā saplūstot ar citām, var tomēr sadot pa nagiem politiskās (bez)atbildības kladzinātājiem, tiesāt un aizsūtīt vēstures mēslainē tos, kuriem vieta tur pelnīta jau sen. Var vienkārši saprast tos, kas nestāv malā pēc ieaudzinātas pārliecības – kas cits, ja ne es? Var saprast arī otrus, jo neredz jēgu: balso par ko gribi, sanāk vien novēlēt nepareizi. Arī pašam tā vien veicies Saeimas vēlēšanās, izņemot pašvaldību vēlēšanas. Tomēr protestētājus ar tukšajām aploksnēm nesaprotu: ja negribi nodarboties ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Un nebrīnies, draugs, ja tava nenodotā balss tiks tiem, kas to pagalam nav pelnījuši. Manuprāt, tādi ir, piemēram, – Ždanokas, Mitrofanova iedvesmotā Latvijas Krievu savienība, Šlesera angažētā Latvija pirmajā vietā, laimīgās Gobzemes šaika Katram un katrai… Varētu minēt vēl, bet ja nu kāds apvainojas, ka nav pieminēts? Bet bez Attīstībai/Par nekādi neiztikt.
Partijas izkar pirmsvēlēšanu karogus. Visciniskāk savējo plivināt piekopuši Attīstībai/Par, kuras deputāte Inese Voika jau 1.februārī lika manīt, ka ir “skaidrs plāns, kas jādara, tālab nevajagot ķerties pie obligātā militārā dienesta, jo nāk vēlēšanas un gan jau kāds populists to izvilks par karogu. Tobrīd diez vai Voika (vai kāds cits) varēja paredzēt, ka šis populists būs aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kas diezgan tieši apliecina, ka valsts aizsardzību var piekārtot pirmsvēlēšanu kampaņai tikai tāpēc, ka ministrs gribētu palikt amatā, koķeti nenoraidot arī iespējamo piedāvājumu – kļūt par premjera kandidātu. Nu jau vēlēšanu skurbulī aizpļāpājies tik tālu, ka Latvija varētu kļūt par bruņumašīnu ražošanas lielvalsti! Tāpēc sarakstam, par kuriem nebalsošu, noteikti pievienoju atparistus. Mans pilsoņa pienākums būs piedalīties vēlēšanās, lai ar savu balsi stātos pretī šarlatānu iekļūšanai varā.
Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!