Iepriekšējās publikācijas 21.jūnija un 12.jūlija «OVV»

Pošamies uz Austrālijai piederošo salu Tasmāniju!

Mums radies prāvs līdzjutēju pulks, kas sadalījies divās grupās. Vieni ir jūsmotāji, kam, pasakot ceļojuma mērķi, acīs parādās aizmiglots skats un seko nopūta: «Jums tur patiks! Tur ir tik skaisti!» Otri – padomdevēji, kas steidz nest un rādīt ceļojumu dienasgrāmatas, uz lapas pieraksta ieteicamo ekskursiju nosaukumus, piekodina, kuras vietas obligāti jāapskata. Tad arī iesaka, kas tālajā salā jāpērk un jānogaršo.

 

Vai braucam uz neapdzīvotu salu?

Medmāsa Anita nav «iestājusies» nevienā no līdzjutēju pulkiem, vien dziļdomīgi nosaka: «Tur ir ļoti skaisti, bet nepamet pamestības sajūta…» Tas mani dara aizdomīgu. Vienmēr, kaut kur braucot, smejam: «Nebraucam jau uz neapdzīvotu salu!» Bet varbūt šoreiz braucam?

Ceļš uz Tasmāniju sākas vakarā, kad līdz jumtam piekrautu auto ar dzīvei nepieciešamām mantām izripinām no ostas ar milzīgu prāmi. Mums paveicies, šoreiz jūra ir rāma, un mēs kā pa līdzenu spoguli slīdam uz priekšu. Šajā prāmī var apmierināt visas cilvēciskās kaislības. Šeit ir ēstuve, bārs, veikaliņš, datorsalons, arī kinozāle. Kalju moralizē par to, ka uz šī prāmja, ar kuru pārsvarā ceļo ģimenes, ir spēļu zāle. Bet mani pārsteidz, kādā privileģētā stāvoklī iecelti smēķētāji, kas blakus bāram, tieši uz atklāta klāja, vēl ar glāzēm rokā, stāv, skaļi smejas un pūš dūmu gredzenus spirgtajā, naksnīgajā gaisā.

Katru reizi, kad dodamies tālākā izbraucienā, izvirzām ceļojuma devīzi, pie kuras mēģinām turēties visu laiku. Bieži tas palīdz un citreiz pat vienu otru saspringtu situāciju spēj pārvērst par joku. Dodoties gar Lielā okeāna ceļa krasta līniju, mūsu devīze bija «Nesteigties!» Tas arī krietni palīdzēja un ļāva ceļojumu izbaudīt no sirds. Šoreiz mūsu devīze ir: «Negaidi neko un priecājies par visu, ko sniedz dzīve!» Uz prāmja klāja esam iegādājušies nelielu divvietīgu kajīti. Vēl pirms miega pārbaudām, kur atrodas glābšanas laivas un vestes, un sev par prieku un sirdsmieru secinām, ka tās ir tuvu pie mūsu mazās, ērtās istabiņas. Diena bijusi gara, un iespaidu daudz. Esam noguruši. Ieveļamies gultiņās kā divi smagi kartupeļu maisi un saldā miegā, neizkustināti, noguļam līdz agram rītam.

Pirmais iespaids par Tasmāniju – gaiši zilas debesis, cik vien tālu sniedzas skats, kas savienojas ar dzeltenām, no sausuma izkaltušām pļavām, kurās ganās pelēkas aitiņas vai melnas govis. Kā skaisti uzadīts džemperis. Bet nepatīkami pārsteidz daudzie notriektie zvēri, kas vietām diezgan lielā skaitā mētājas pa ceļa braucamo daļu. Īsti gan nevar noteikt, kas tie par zvēriem. Kaut kas starp lapsu, kaķi vai žurku? Tā kā autoceļi ir šauri un vietām līkumaini, nevar saprast, vai tos ētiskāk būtu apbraukt vai pārbraukt. Liekas brutāli stūrēt aukstasinīgi pāri, bet apbraukt pa ceļa pretējo braukšanas joslu – bīstams manevrs pašiem. Šeit pavadīsim desmit dienas, un tā vien gribas saukt: «Laipni aicināti Austrālijas laukos!»

 

Skarbā, bet izteiksmīgā daba

Esam sasnieguši pirmo mājvietu. Izrādās, tā ir pavisam vientulīga pilsētiņa, kurā atrodas tikai privātmājas, kalna galā – mūsu hotelis un pāri ceļam – milzīgs liedags ar nepieradinātu jūru. Šeit atkal saduras prātā iedomātais un dabā redzamais, kas kārtējo reizi apliecina, ka pasaule ir ļoti dažāda. Un izpratne «dzīvoties pie jūras» traktējama neskaitāmos veidos. Iepriekš iztēlotā laiskošanās uz atpūtas krēsliem saulessarga sagādātajā ēnā izpaliek, un mēs vairākas dienas, krietni satuntulējušies, mēģinām vismaz pabradāt pa ledaino ūdeni. Viendien līdz tam netiekam, jo vējš ir tik spēcīgs un auksts, ka pāriet jebkura vēlme ar to cīnīties. Nākamajā dienā vējš pūš pa liedaga smiltīm, veidojot smilšu virpuļus, kas sāpīgi un griezīgi sitas kājās. Tad vēl citā dienā, kad beidzot izdodas sasniegt jūru, viļņi ir tik milzīgi un draudīgi, ka saprotam – prātīgāk ir griezties apkārt.

Neies jau tāpēc skumt! Izmantojam to, ka esam tuvu pie Tasmānijas iespaidīgajiem ūdenskritumiem, kurus apskatām no augšas un apakšas, un apceļojam jūras krasta līniju – Bay of Fires, kura, ja var ticēt kartē rakstītajam, ir skaistākā visā salā. Šeit pirmo reizi sastopamies ar dabas dīvainībām, pie kurām prātam un acīm jāpierod. Uz dažāda izmēra akmeņiem aug sarkanas un oranžas sūnas, koki ir gari un izstīdzējuši, ar sūnveida micēm galvās. Viens otrs liedags izskatās ietīts sniega segā, jo smalkās smiltis ir zilganbaltas, turpretī cits liedags pārklāts ar dzeltenīgi raupjām smiltīm, kas atgādina smalki drupinātus ķieģeļus. Jūras ūdens ir dzidri zaļš, un noteikti tajā peld kādas brīnumzivis! Saprotam, ka šī ir skarba zeme un iepriekš iedomātās romantikas nebūs.

 

Tasmānijas daudzās kārtis

Neskatoties uz ļoti skarbo klimatu un pieticīgo novietojumu pasaules kartē, Tasmānija ir lepna un bagāta. Man tā atgādina iedomīgu kāršu spēlmani ar dāsni iedalītām kārtīm. «Nu kuru kārti gribi, lai parādu tev, cilvēciskā niecība?» jautā Tasmānija. «Unikālo dabu vai skarbo vēsturi? Ūdenskritumus, lietus mežus, stāvkrastus, nacionālos parkus, ezerus, krāsainos jūras krastus? Varbūt neskaitāmos cietumus ar kolorītajiem eksponātiem? Kādu no vecajām, 19.gadsimtā būvētajām, pilsētiņām? Aborigēnu mākslu? Un ko vēlies nogaršot? Ogas, vīnu, sieru vai jūras veltes? Man te visa pārpārēm. Vairāk kā 20% no šīs salas piešķirts Pasaules mantojuma apgabala statuss!»

Salas ritms ir nesteidzīgs un vientulīgs. Ir dienas, kad, nobraucot lielus gabalus, ceļā sastopami vien daži auto un tikpat mazā skaitā cilvēki. Citreiz grūti izlemt par degvielas uzpildi un ēdiena iegādi, jo nezini, vai tālākā ceļā būs kas iegādājams. Kad ceļa malā redzama izkārtne, kas reklamē tuvumā esošu ēstuvi, tā vien acis meklē piebildi: «Tā ir Tava pēdējā iespēja!» Šos sludinājumus uztveram vairāk kā palīgu un atgādinājumu iegādāties dzīvošanai nepieciešamās lietas, nevis vilinošu reklāmu, jo, patiesību sakot, vientulīgam veikalam vai krogam šeit nav ar ko sacensties. Jau esam sapratuši: kartē iezīmēta pilsētiņa vēl neliecina par cilvēku klātbūtni un rosību tajā. Vispār, sekojot apskatāmo vietu norādēm, sastopamies ar tekstiem «visgarākais, visvecākais, visaugstākais, pirmais, senākais…» It kā staigātu pa milzīgu, maz skartu, reizēm butaforisku muzeju, kas tomēr ir īsts.

Līdz šim te atrodam vien krogus, pirmā stāvā piedāvā ēdienus, stipros dzērienus un kafiju. Par romantiskām kafejnīcām var aizmirst, tās jāmeklē Parīzē. Ja vēlies naktsmājas, tās izvietotas traktiera otrajā stāvā.

 

Raupji ļaudis un skarbi joki

Esam piestājuši vienā no šiem krodziņiem, lai iedzertu kafiju un ieturētu maltīti. Nu jau zinām, ka pasūtītās pusdienas jāgaida stundu. Nevienam šeit nav kur steigties. Tā, iegrimuši lauku dzīvē, sēžam un vērojam vietējos cilvēkus. Tie pārsteidz ar skarbiem sejas vaibstiem un it kā vējā izpūstiem augumiem, kā izžuvušiem. Sejas panti tik raupji un cieti, kā kokā cirsti. Sākumā mēģinām ieminēties, it kā sevi žēlojot, ka šai zemē gan ir neganti auksts, vietējie vien neizpratnē norausta plecus un nosaka: «Sniega taču nav?» Pat joki šeit skarbi. Atliek vien noskurināties. Nu, re, ko ar cilvēku dzīvēm nodara sājais vējš un skarbais, aukstais piejūras klimats, bez saudzības appūšot katru dienu.

Lai arī esam ieradušies pašā vasaras viducī, katrs rīts sākas ar biezu, pienainu miglu, kas, norasinoties lejā, ļauj uzspīdēt liesai saulītei. Tā palutina dažas stundas un atkal nogrimst ūdenī. Šeit esot, sajūtam ļoti daudz spirgta gaisa sajaukumā ar visa veida ūdeni no visām malām. No ūdenskritumiem, kas iztvaiko un paceļas gaisā, tad pārvēršas mākoņos, kas tad krīt lejā rasas veidā, un tad atkal ceļas gaisā. Tad vēl milzīgā, ledainā Tasmānijas jūra ar spēcīgo, naidīgo vēju, kas nes pa gaisu sālsūdeni, un senie saldūdens ezeri, kuriem nav saredzami krasti. Viena ūdens un ledainuma pārbagātība!

Turpmāk vēl

Ingrīda Oerte-Biezaite, bijusī ogrēniete