Vēstules no Austrālijas

[ A+ ] /[ A- ]

Foto no personiskā arhīva. Saule caur biezo sablīvējumu, starp kokiem knapi saredzama –sarkana!?

Ciemos pie mums

Vēstules no Austrālijas

Sākums 21.februāra «OVV»

Ingrīda Biezaite, bijusī ogrēniete

Šā gada lielos ugunsgrēkus izraisīja ļoti ilgstošais sausums, kas bija aizsācies jau ziemā. Jābrīnās, ka var tik ilgi nenolīt neviena pile. Tik ilgi, nesagaidot lietu, zeme bija tik izkaltusi, vietām saplaisājusi, katrs zāles stiebrs lūdza veldzi.

Veldzi meklēja ķenguri, koalas un čūskas, uzvedoties neierasti – meklējot ūdeni pie cilvēkiem.

Vietām strauti un ezeri bija izkaltuši. Decembra beigās braucām no Melburnas uz Adelaidi, un tur pa ceļam bija apskatāmi vairāki ezeri. Pēc norādēm redzams, ka tie ir bijuši skaistā rozā krāsā, bet, kad piestājām tos aplūkot, cik vien tālu redzēja acis, uz zemes atradām vien sausus, izkaltušus sāls kristālus.

Foto no personiskā arhīva.Dienas vidū kā dūmi, kā migla, kā vakars…

Sausā zemē sper … sausais zibens

… 30. decembra diena bija ļoti karsta, termometra stabiņš uzkāpa līdz +44 grādu atzīmei. Citreiz šādās dienās ir ļoti spēcīgs ziemeļu vējš, kas pretēji savam nosaukumam nes ārkārtīgi karstas brāzmainas vēja pūsmas. Sajūtas ir tādas, ka sejā un visā augumā pūstu līdz pēdējam nokarsētu matu žāvētāju. Karstās brāzmas rauj pa gaisu eikaliptu mizas un lauž šo prāvo, neveiklo koku zarus, kas, lieli, smagi un asi būdami, var bīstami uzkrist virsū kā gājējam, tā jumtam vai automobilim. Tāpat vējš nes pa gaisu sausas smiltis, kas vienu otru reizi sāpīgi sitas pa kājām. Tad arī šīm dabas parādībām klāt pievienojas zibens, bet tā kā lietus nav, tad tas sper sausajā zemē – to sauc par sauso zibeni, kas Austrālijā sper šur un tur, un rada ārkārtīgi postošas sekas.

Šādā dienā bijām ar Mārtiņu mājās, un es vēlreiz savā galvā pārcilāju domu, vai nevajadzētu tomēr salikt pa rokai vērtīgākās mantas, ja nu pēkšņi izceļas ugunsgrēks tuvu pie mājas un mums būtu jābēg. Dzīvojam ļoti zaļā rajonā, te ir daudz eikaliptu, daudz krūmu, zālāji, un tas viss ir ļoti sauss un izkaltis.

Televīzijā un radio katru gadu skandina paziņojumus, ka katrai ģimenei ir jābūt bēgšanas plānam – gataviem īsā laikā pamest visu, kas ir, vien paķerot līdzi dažas vērtīgākās lietas, kas jau noliktas kaut kur vienkopus.

Domādami, ka esam tālu no mežiem, dzīvojam tuvu lielpilsētai Melburnai, mierinām sevi ar domu, ka mūs tas neskars. Bet ja nu tomēr? Labi, kas tad man būtu jāņem? Pases, visi pārējie dokumenti, bankas kartes, dažas skaistas rotas, un albumi. Nekas daudz jau nav, bet, šādas domas domājot, paliek arvien drūmāk sēdēt mājās, un nospriežam, ka dosimies uz kādu lielveikalu. Pabraucot gabaliņu, ieraugām milzīgus dūmus, kas biezā, sārtā miglā paceļas aiz lielveikala. Tātad tomēr deg un tuvu pie mājām. Lielveikalā ir ļoti daudz cilvēku, kuri laiku pavada kafejnīcās vai atpūtas krēslos, daudzi, piespiedušies pie logiem, vēro milzīgos dūmus. Tātad arī viņiem nav paticis būt vieniem pašiem mājās.

(Vēlāk, vasaras gaitā, es ievēroju, ka šādās uguns bīstamās, dienās, cilvēkiem patīk laiku pavadīt kādā no lielveikaliem, tas vismaz rada iespaidu, ka esi drošībā.)

Visu vakaru sekojam līdzi internetā – valdības izveidotā aplikācijā «par ugunsbīstamību apkārtnē», lai uzzinātu, kas notiek ar tuvumā esošo ugunsgrēku, un sarkanā līnija, kas nozīmē, ka ir jāpamet mājas, arvien draudīgāk tuvojas mums. Šī sarkanā līnija gan neliecina par to, ka liesmas jau klāt, bet drošības apsvērumu dēļ, lai viss notiktu apdomīgi, tomēr mājokļi ir jāpamet. Paliekam nomodā, lai saprastu, kā rīkoties, bet vēlu naktī parādās norādes, ka šis ugunsgrēks vairs neizplatās tālāk un tiek pamazām nodzēsts. Un, paldies Dievam, ir degusi tikai sausa zāle lielā platībā, un nav cietuši cilvēki vai mājokļi.

Milzīgi, postoši ugunsgrēki katru gadu uzliesmo iepriekš neparedzamās vietās, jo šie sausie zibeņi sper, kur pagadās. Manā iztēlē tie atgādina uguns bumbas, kas tiek mestas no debesīm uz zemi un izplatās ātri un nezināmā virzienā un lielās platībās. Citreiz pie šo postošo ugunsgrēku izcelšanās diemžēl ir vainojami cilvēki, kas rīkojas neuzmanīgi vai ļaunprātīgi. Un tad ugunīgais karstums ar ugunīgām mēlēm un blīviem dūmiem aizpilda vienīgos izbraucamos ceļus. Cilvēkiem ir jābūt gataviem ēkas pamest nekavējoties, kamēr vēl bēgšanas ceļi ir izbraucami. Nevienu gan ar varu nespiež, noliek izvēles priekšā, vai nu brauc tagad, vai paliec, kur esi, un gaidi, kas notiks, kamēr ugunsdzēsēji cīnās ar liesmām.

Foto no personiskā arhīva. Telefonā apskatot gaidāmā laika ziņas, ir parādījusies jauna aplikācija – saule, zem kuras ir strīpiņas. Viena, divas, trīs.

… naktī nolija dāsns, oranžs lietus

Līdz vienā naktī nolija dāsns lietus, kopā ar sarkanām tuksneša smiltīm. No rīta skatījos un nevarēju saprast, kāpēc viss ir oranžā krāsā? Lievenis, terase, dārza augi, zeme? No kurienes tas radies? Neviens tādu brīnumu nebija redzējis. Tad laika ziņās paskaidroja: «Naktī ir nolijis lietus, kopā ar tuksneša smiltīm!»

Šis nelūgtais nakts viesis mūsu tīro, dzidro baseina ūdeni pārvērta milzīgā, oranžā dubļu peļķē!

Šajā vasarā ļoti daudz oranžās krāsas parādījies dabā, domāju.

Draugi no Latvijas, uzmundrināt gribēdami, sūta skaistus saulrietus un pie bildes pieraksta: «Austrālijā šobrīd laikam ir tik briesmīgi, ka tas var atgādināt ugunsgrēku!» Un man viņiem ir jāpiekrīt.

Turpmāk vēl!

Viss vēstules teksts – jaunajā „Ogres Vēstis Visiem”.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet!

Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!