Pašmāju dziedātāja un Latvijas Radio personība Antra Stafecka pavisam drīz gaida pasaulē nākam meitiņu, nule viņa apprecējusies un kļuvusi par Stafecku-Niedru. Ar lepnumu sirdī sevi dēvē par ogrēnieti un cenšas godam nest pilsētas vārdu gan Latvijā, gan iespēju robežās arī pasaulē.
– Vispirms vēlamies jūs apsveikt ar dubulto uzvārdu!
– Paldies!
– Pie tā tikāt tieši Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļā!
– Jā. Šo Dzimtsarakstu nodaļu izvēlējos, jo dzīvoju Ogrē, tāpēc tas ir diezgan pašsaprotami. Kāpēc man laulība būtu jāreģistrē kaut kur citur, ja mums pašiem ir tik skaista atjaunota un jaunuzbūvēta ēka, kurā brīnišķīgi apprecēties.
– Vai vienmēr esat bijusi ogrēniete?
– Esmu dzimusi Aizkrauklē, bet savos pirmajos bērnības gados dzīvoju Jumpravā, savukārt Ogrē esmu no apmēram desmit gadu vecuma. Tā ka nu jau būs sakrājies diezgan prāvs cipars. Kāpēc tā ir tieši Ogre, būtu jāvaicā maniem vecākiem, bet zinu, ka tas bija darba iespēju dēļ.
– Kā tas ir – sevī sajusties ogrēnietei?
– Pavisam noteikti varu sacīt, ka vismaz desmit gadu godam cenšos nest mūsu pilsētas vārdu visā Latvijā. Es vispār ļoti mīlu Ogri. Kāda gan var būt sajūta! Tā ir mana pilsēta, manas mājas. Te tomēr ir tāda draudzīga vide ģimenei, ne velti savu ligzdiņu esmu novijusi tieši šeit.
– Un kā jūs jūtaties Ogrē, būdama mūziķe?
– Šeit esmu apmeklējusi Mūzikas skolu, tāpat Artūra Manguļa vokālo studiju. Aivars Lūsis ir bijis viens no maniem pirmajiem pedagogiem. Kā ir būt mūziķei – ogrēnietei? Latvijā visi zina, no kurienes nāk dziedātāji, arī rokeri! Protams, no Liepājas. Un tāpat arī no mūsu mīļās Ogres. Mēs varam būt ļoti lepni, ka mūsu pilsētā un vispār Ogres novadā ir tik daudz ļoti talantīgu un skaistu cilvēku.
– Jūs dziedat jau kopš divu gadu vecuma. Agri iemācījāties lasīt, lai pati varētu apgūt dziesmu tekstus. Pastāstiet par to nedaudz vairāk!
– Ja pareizi atceros, es tiešām sāku dziedāt un iegaumēt dziesmu tekstus divu gadu vecumā. Dziedāt lielākoties mani mācīja mamma, tāpat kā četru gadu vecumā – lasīt. Tas tāpēc, lai es pati varētu uzzināt vārdus dziesmiņām. Negribu lielīties, bet ne pārāk sarežģītu dziesmu ar 20 pantiem es apgūstu diezgan ātri. Bērnudārzā es gāju pie vokālajiem pedagogiem.
– Kas jūsu, mūziķes, lauciņā tuvākajā laikā gaidāms jauns? Bet varbūt sevi visu veltīsiet ģimenei, jo drīzumā pasaulē ir jānāk jūsu meitiņai!
– Daudz kas jau ir noticis pa šiem gadiem, tāpēc uzskatu, ka pelnīti varu doties mazā atpūtā, audzinot gan savus divus dēlus, gan trešo bērniņu – meiteni princesi, kas tikai jāsagaida jūlijā. Dziesmas ir izdotas. Pēdējā, par kuras panākumiem mēs ļoti priecājamies, ir mūsu gada darbs ar Ingaru Viļumu un Ivo Grīsniņu-Grīsli, tā ir «Dzīparos». Cilvēki ne tikai klausās, bet arī balso par to «Muzikālajā bankā». Tikko uzstājos pēdējā koncertā pirms meitas sagaidīšanas, tas bija Gaujas svētkos Ādažos. Tagad, bez šaubām, kādu laiciņu jāietur pauzīte, kamēr mūsu jaunākā atvase paaugsies un apvelsies. Protams, plānu ir daudz. Bet viss atkarīgs no tā, kā jutīšos es, kā – mazā un visi pārējie ģimenes locekļi.
– «Dzīparos» tiešām jau neskaitāmas nedēļas «Muzikālajā bankā» ir augstās vietās! Kā jums pašai šķiet, kas ir šīs dziesmas panākumu atslēga?
– Es domāju, ka vispirms tā noteikti ir mūsu komanda, kas šoreiz ir diezgan savdabīga. Tieši šādā sastāvā – kopā ar Ingaru Viļumu un Ivo Grīsniņu-Grīsli – vēl nekad neesam sastrādājušies. Katrs mēs esam diezgan unikāls mūzikas lauciņā. Tas jau vien ir ļoti interesanti. Bet noteikti ir jāpaslavē Ingars Viļums gan par vārdiem, gan melodiju – par kodu, kas ir ielikts dziesmas pamatā, par vēstījumu. Tas jau ir visdziļākais moments, ka tās nav standarta krāsas par mājām, par mīlestību. Šī dziesma ir tik visaptveroša, ka tā neprasa pat paskaidrojumu. Kolīdz cilvēks to izdzird, domāju, viņam uzreiz kļūst skaidrs, par kādu sajūtu ir runa. Laikam tieši šī nianse ir tā, kas varētu klausītājus uzrunāt. Ja palasa komentārus, kaut vai «Muzikālās bankas» mājaslapā, daudzi šo dziesmu sauc par kosmisku un teic, ka vēlētos to dzirdēt arī Dziesmusvētkos. Kas lai zina – varbūt pēc gadiem tā arī notiks. Lai Dievs dod!
– Jūs nule kā savā Facebook lapā ielikāt tādas kā nelielas atvadas no saviem Latvijas Radio kolēģiem, klausītājiem un draugiem, piebilstot, ka dodaties uz laiku jaunā dzīves piedzīvojumā! Bet jūs nekur nepazūdat – laiks paskries ātri.
– Latvijas Radio ir mana darbavieta, un man kā grūtniecei oficiāli ir jāiet dekrēta atvaļinājumā. Bet darbiņš Radio, protams, paliek. Vienkārši es uz kādu laiciņu tajā, tāpat kā dziedāšanā, mazliet iepauzēšu, tas arī viss. Pēc tam jau es būšu atpakaļ. Mazā paaugsies, un tad mamma atkal skries savos darbos.
– Kā jau teicāt, jums ir divi dēli. Kāda bija sajūta, kad uzzinājāt, ka būs meitiņa peciņa?
– Kā var justies māte, kas pēc diviem puišiem beidzot sagaida meitu vai, piemēram, otrādi – pēc divām meitām dēlu. Protams, ka esmu priecīga un ļoti lepna. Galvenais, lai meitiņai laba veselība, un lutināsim viņu, kā mācēsim. Gan brāļi, gan mēs ar vīru esam laimīgi. Mēs tik ilgi gaidījām. Bez šaubām, sākumā bija tāda maza neticība sonogrāfijai, uzzinot, ka tā tiešām ir meitene. Kā tad tā? Pierasts jau pie zēniem mājās. Es jau arī kopā ar viņiem bezmaz vai pārvērtusies par tādu puiku. Tā ka būs interesanti. Bet nē, nē, mēs gaidām un priecājamies ļoti, ļoti.
– 1. jūnijs ir Starptautiskā Bērnu aizsardzības diena. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, ka bērni cieš no vardarbības, no mobinga skolā. Par Ukrainu nemaz nerunāsim. Ko jūs šajā sakarā varētu pateikt kā topošā daudzbērnu māmiņa?
– Es domāju, ka visiem vecākiem savi bērni, vai tas ir viens, divi vai desmit, ir jāmīl un jālolo. Ņemot vērā to, ka tiek veidota mūsu rītdiena un kā tas notiek. Jūs jau pieminējāt vardarbību un citas lietas. Diemžēl tā ir realitāte, tā ir dzīve. Ja es tomēr atgriežos pie vecāku lomas, skaidrs, ka jebkurš no mums zina, ka tā nav viegla. Bet es sevi īsti negribētu saukt par daudzbērnu māmiņu. Ko nu šeit es varu teikt, ja, piemēram, manai omītei bija četri brāļi un divas māsas. Un mēs taču zinām, ka ir ne mazums ģimeņu, kurās ir septiņi, astoņi un vēl vairāk bērnu. Tāpat dvīņi, trīņi. Mēs, vecāki, savā ziņā esam varoņi. Lai Dieviņš dod visiem stipru veselību, drosmi startēt nākotnē un palīdzēt saviem bērniem uzaugt par krietniem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir galvenais.
– Savukārt 4. jūnijā jums būs dzimšanas diena. Kā un kur parasti to atzīmējat? Ogrē?
– Kā nu kuru reizi! Dzimšanas diena – tas ir svarīgs notikums. Es to gaidu katru gadu. Lielas balles nerīkoju, bet vienmēr man tā ir sevišķa, jo šī taču ir mana dzimšanas diena! Tajā es jūtos īpaša, gribas sevi palutināt, un, protams, ir patīkami, ka citi apsveic. Pazīstu cilvēkus, kuri dzimšanas dienu nesvin, viņiem nepatīk, ja par to atgādina. To gan es īsti nesaprotu, jo tā taču ir tava diena (gribu uzsvērt vārdu «tava»), un tā ir tikai vienreiz gadā. Jāteic gan, ka bieži vien man šajā dienā nākas strādāt. Taču šoreiz es varēšu atpūsties un būt kopā ar saviem tuvajiem, jo kaut kā ierasts, ka mums pārsvarā tie ir ģimenes svētki. Ziemassvētki, Jaunais gads, dzimšanas dienas, arī valsts svētki – ja vien ir iespēja, mēs tos svinam ģimenes lokā.
– Lai jums dzimšanas diena šogad izdodas īpaši skaista! Lai piepildās visas vēlēšanās un ieceres!
– Paldies!