Vieta, kur atgriezties…

[ A+ ] /[ A- ]

Ogres Profesionālās vidusskolas 2007.gada 14. grupas izlaidums

Šķiet, ka vēl tikai vakar, durvis aiz sevis aizverot, palika atmiņu kamols rāms un mierīgs. Taču smarža – tā pati. Tie paši sejas vaibsti un smaidi, tās pašas sirsniņas un tā pati MĪLESTĪBA.

Mīlestība, ko izjūtam viens pret otru. Cieņa, acu skatieni, ko veltām viens otram. Es mīlu, Tu mīli, un, ziniet, pats labākais – mūs tur vēl arvien mīl un gaida!

Pati esmu mācījusies un ar sekmību pabeigusi Ogres Profesionālo vidusskolu (OPV) jau pirms divarpus gadiem. Tagad veiksmīgi dibinu karjeras gaitas un studēju. Arī satiekot bijušās 14. grupas meitenes secinu, ka visas kā viena strādā stabilās kompānijās, ar lielām karjeras izaugsmes perspektīvām. OPV mācījāmies par biroja darba organizatorēm lietvedēm. Lai arī man pašai karjera nav saistīta ar lietvedību, katru dienu savu skolu atceros ar lielu pateicību. Par manī ieguldīto darbu, pūlēm un zināšanām! Viss, kas tajā laikā šķita garlaicīgs, tagad ir pārtapis zelta vērtē. Te es varētu nosaukt daudzus saprotošus un mīļus OPV pasniedzējus, kas centās un cīnījās līdz ar mums no pirmās skolas dienas līdz pēdējam kvalifikācijas eksāmenam. Taču šoreiz par ko citu.

Gada nogalē OPV rīkoja ikgadējo Ziemassvētku balli. Ziemassvētku laiks ir pateicības un mīlestības laiks. Atmiņās virmoja domas par bijušo skolu un tik ļoti gribējās tur pabūt kaut uz mirkli. Atcerēties lekcijas, uz kurām mēs vienmēr gājām visas kopā, dežūras skolas gaiteņos un smaidus – apkārt valdošo harmoniju! Pieteicu mūs kā bijušos audzēkņus, ciemiņus. Sekoja tūlītējs akcepts mūsu klātbūtnei. Sazvanīju visas meitenes, kuras ar prieku un bez vilcināšanās piekrita tikties. Tā nu mēs izrāvāmies no ikdienas rutīnas, lai trešdienas vakarā visas atkal satiktos kā «vecajos, labajos» laikos. Apciemotu bijušos pasniedzējus, apstaigātu savas klases telpas un iepazītu jaunās sejas.

Jau satiekot meitenes, sirsniņa notrīcēja. Taču visemocionālākie mirkļi vēl tikai sekoja vakara gaitā. Tikko spēru soli skolas telpās, ieraudzīju durvis, kas atradās man tieši pretī. Tās nebija mainījušās. Tikai tas stikls. To mēs, vēl pavisam mazas un «zaļas» būdamas, steidzot no vienas telpas uz otru, paspējām «izsist», netīšam iegrūžoties tajā. Ārprāts! Kāds pārbīlis toreiz valdīja! Nezinājām, kur likties aiz kauna un vainas sajūtas. Nepagāja ne mirklis, kā skolas vadība bija klāt. Linda Caune pienāca, aplūkoja un, neizprotamu acu skatienu pametusi uz mūsu pusi, vaicāja: «Saulītes! Tas jums atgadījās?» Mēs neizpratnē paraustījām plecus. Viņa pasmaidīja un noteica: «Nekas! No kļūdām mēs visi mācāmies! Skolas galdnieks ieliks citu stiklu!» No laimes mēs nezinājām, kam lai pateicas. Sajutos kā mazs bērns, kurš nonācis gādīgās rokās, siltā mājā un drošā ģimenē. Mēs visas iemīlējām skolu, pasniedzējus un visus darbiniekus jau pirmajā kursā. Vienmēr apsveicām visus darbiniekus dzimšanas dienās. Mums tas sagādāja prieku. Un kas vēl labāk – arī viņi jutās mīlēti.

… Tā nu pēc divarpus gadiem nedroši atkal kāpām pāri skolas slieksnim. Gaidot apkārtējo reakciju. Kas nu būs? Ir pagājis liels laika sprīdis. Vai pasniedzēji vēl mūs atcerēsies? Mūsu galdniecībā pašu rokām meistarotās dāvanas, ko pasniedzām viņiem svētkos? Kūkas, ko dāvinājām? Nesekmīgās atzīmes, ko centīgi labojām? Kontroldarbi, bastotas lekcijas, telpu tīrīšana. Pie durvīm sastapām matemātikas pasniedzēju Elzu. Norūpējusies un apmetusi lielo kapuci ap galvu, viņa soļoja laukā no skolas. Mēs uzrunājām skolotāju. Paceļot acis, viņas sejā parādījās tik liels un plats smaids, ka šķita, skolotāja ir ieraudzījusi brīnumu. Mēs saskatījāmies ar meitenēm un smalkiem solīšiem pietipinājām, lai samīļotu mūsu skolotāju. Viņa bija tik priecīga! Un mēs līdz ar viņu. Sapratām – mūs vēl arvien mīl tikpat stipri, kā mīlam arī mēs. Patīkams brīdis. Un tāda tikšanās sekoja ar katru no mūsu bijušajiem pasniedzējiem. Ieejot aktu zālē, kur balle jau ritēja pilnā sparā, satikām vēl un vēl pazīstamas sejas. Katrs mūs samīļoja, apjautājās, kā iet un ar smaidu sejā iečukstēja: «Mums jūsu pietrūkst!»

Pasniedzēji laipni nāca klāt, lūdza uz dejām, rotaļām un sirsnīgām sarunām. Baudījām mirkli. Dažubrīd mums visām saskrēja asaras acīs. Cik ļoti gribējās apturēt laiku un atgriezties! Atgriezties tur, kur mūs vienmēr sapratīs, laipni uzņems un gaidīs atplestām rokām. Īpaši jauki bija satikt mūsu «otro māmiņu» jeb bijušo audzinātāju Daigu Zvirbuli. Ieraugot mūs, viņa uz mirkli sastinga, ļaujot mīlestības un sirsnības mirklim iemājot mūsos. Tad, atplestām rokām, prieka asarām acis, viņa pieskrēja mums klāt un apskāva tik cieši, ka šķita – teju teju aptrūksies skābekļa.

Par šo mīlestību četru gadu garumā, kas turpinās vēl arvien, visas mūsu 14. grupas vārdā gribu pateikt milzīgu paldies pilnīgi visiem OPV darbiniekiem. Mēs par Jums domājam un dzīvojam līdz ar Jums – skolas sirsniņā.

 

Foto no personiskā arhīva