{jcomments on}

Rakstnieks Konstantīns Paustovskis atzinis, ka «mīlestībai ir tūkstošiem paveidu, katram no tiem – sava gaisma, savas skumjas, sava laimes izjūta un sava smarža». Tieši tā aizritējuši ķegumiešu Valentīnas un Alberta Sirmo 60 laulības gadi.

 

Katrs gads atmiņā iespiedis savu gaismas, savu skumju, laimes un savu īpašo smaržu pavedienu, kas klusi, klusi vīts un sargāts kā augstākā vērtība cilvēka dzīvē.

Jaunība bija grūta

Valentīnas un Alberta jaunības gadi nav bijuši viegli. Valentīna dzimusi 1928. gadā Ļeņingradā, viņas senči vairākās paaudzēs bijuši ļeņingradieši. Blokādes laikā 1942. gada augustā kopā ar māti un divus gadus jaunāko māsu Jevgēniju ģimene bija spiesta doties prom no dzimtās pilsētas uz Sibīriju. Valentīna tolaik mācījās 5. klasē. «Mēs bijām pakļautas evakuācijai. Pateicoties kādai sievietei, no vilciena uz savu roku izkāpām Novosibirskā. No turienes braucām vēl 400 kilometrus un līdz 1946. gadam dzīvojām dziļos laukos. Tur apmeklēju skolu, par izcilām sekmēm saņēmu lielu stipendiju, ko izmantojām, lai aizkļūtu līdz Novosibirskai. Tad māte pārdeva kāda mūsu radinieka apbalvojumu, Pētera II medaļu, lai mēs varētu atgriezties Ļeņingradā,» atminas Valentīna. «Iepriekšējā dzīvesvietā jau dzīvoja citi cilvēki, bet mammu iekārtoja par sētnieci tajā mājā un mums piešķīra dzīvokli.»

Alberts pasaulē nācis 1923. gadā Ķeguma ciema Rembatē, lielā zemnieku ģimenē. Albertam bija 18 gadus vecāks brālis Roberts un divas māsas – Milda un Austra. 1943. gadā viņu iesauca leģionā, zenītartilērijā, mācījies par šoferi. Krievijā ievietots lēģerī Medvežegorskā, 1946. gada oktobrī atbrīvots un nosūtīts komandējumā uz Ļeņingradu – strādājis garāžās par automehāniķi atslēdznieku.

Liktenīgā tikšanās

Alberts un Valentīna satikās 1948. gadā abu kopīgu paziņu kāzās, uz kurām abi bija lūgti, turklāt viņiem tika ierādīta vieta blakus. «Kad iepazināmies, domāju, ka Alberts ir Iekšlietu ministrijas zaldāts. Tā bija nejauša, bet liktenīga tikšanās. Iedraudzējāmies, taču 1950. gada martā Albertu demobilizēja. Viņš teica, ka negrib palikt Ļeņingradā un devās uz mājām. Bija izlēmis, ka mēs dzīvosim Latvijā. Tad viņš man atsūtīja vēstuli un aicināja pie sevis. Ļeņingradā, tūlīt pēc atgriešanās no evakuācijas, iestājos koledžā, ieguvu grāmatvedes profesiju un strādāju labā darbā. Bet, saņemot Alberta aicinājumu, visu pametu un 1950. gada 18. jūnijā pirmo reizi ierados Latvijā,» stāsta Valentīna. «Kad iepazināmies, Alberts slikti zināja krievu valodu, bet, lai to apgūtu, viņš nēsāja līdzi krievu sarunvalodas rokasgrāmatu. Dodoties prom, mazo brošūru viņš atstāja man, un, kad ierados Latvijā, zināju vismaz 60 vārdus latviešu valodā. Jau sapratu, par ko cilvēki runā. Esmu pārliecināta, ka cilvēkam jāzina tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo. Arī Latvijas pilsonību nokārtoju 1995. gadā, tiklīdz tāda iespēja radās.»

Salaulājās klusi

Sākumā jaunā ģimene apmetās Alberta dzimtajās mājās «Sauliešos» Rembatē, pēc pusotra gada sāka dzīvot Ķegumā, kur pie Ķeguma HES viņiem piešķīra istabiņu. Alberts tolaik un līdz pat pensijai strādājis par Ķeguma HES transporta daļas vadītāju, šoferi. 1951. gada 22. martā abi salaulājās, bet radi un draugi par to uzzināja tikai trīs dienas vēlāk – Alberta dzimšanas dienā, kad arī priecīgais notikums nosvinēts.

Pie mums kā Šveicē

Tā kā ierādītajā istabiņā nebija nekādu ērtību un pie labākas dzīvesvietas nebija cerību tikt, Alberts un Valentīna cieši nolēma celt savu māju. 1957. gada martā tika piešķirta zeme, celtniecības darbos palīdzēja draugi, un pēc trim gadiem – 1960. gada 10. oktobrī – ģimene ievācās savā namā. «Lai arī māja atrodas ziemeļu nogāzē, šī ir ļoti skaista vieta! Kad māsa atbrauca ciemos, teica, ka mums te kā Šveicē – visapkārt kalni. Mums nekad nav bijušas problēmas ar ūdeni, jo zem akas atrodas strautiņš. Kad ūdeni ieleju vannā, tas ir tik tīrs un zils! Kad paziņas brauc mājās pēc ciemošanās, līdzi paņem mūsu ūdeni,» priecājas Valentīna. Agrāk dārzs izmantots, lai audzētu un nodotu tulpju sīpolus, tāpat sev kartupeļus un citus dārzeņus. Arī tagad, lai gan spēka vairs nav tik daudz, Valentīna steidz irdināt iestrādātās dobītes, lai mājas apkārtni rotātu ziedi. «Mana vājība ir lilijas,» viņa stāsta. «Pagājušajā gadā iesēju cīnijas. Kas man bija par dārzu! Savācu sēkliņas un šogad stādīšu atkal. Man ļoti patīk ziedi!»

Sieva – klēts atslēga

Valentīna un Alberts arvien atraduši laiku, lai būtu kopā. Viņu lielākais prieks ir ceļošana. Gan kopā ar draugiem, gan darba kolektīvā ar mašīnu, autobusu un arī laivām apceļota Latvija un ārzemes. To apliecina foto albumi un rūpīgi sašķirotās diapozitīvu kastītes. Kopā devušies uz ballēm, jo abi ir lieli dejotāji. Albertam vienmēr paticis sēņot, lasīt ogas, kā arī savām rokām darināt dažādus dekoratīvus priekšmetus – no mežā atrastām piepēm tapuši mākslinieciski trauki, kas rotā ne tikai Sirmo māju, bet dāvināti arī draugiem.

Gan Alberts, gan Valentīna priecājas par savu pundurpūdeli Trevo, kurš viņiem gluži kā ģimenes loceklis. Par palīdzību Valentīna pateicas Ķeguma sociālā dienesta darbiniekiem, kuri viņai palīdz gan mājas soli apdarīt, gan dārzā paveikt darbus, gan atnes iepirkumus no veikala vai aptiekas u.c.

«Mēs abi esam pedanti – visam jābūt savā vietā,» saka Valentīna. «Ģimenē es esmu finanšu ministrs un pavarda turētāja – vīrietim virtuvē nav ko darīt. Aizņēmušies esam tikai divas reizes – kad cēlām māju, bet tad es nevarēju mierīgi dzīvot, līdz parādu neatdevām. Ja es teicu Albertam, ka jābrauc uz veikalu, viņš jau zināja, ka ir iekrāta naudiņa.» Alberts piekrītoši pamāj ar galvu: «Mana mamma vienmēr teica, ka sieva ir klēts atslēga.»

Sirmo priekšrocība

«Mūsu raksturi ir atšķirīgi, un tā pat ir labāk, jo mēs neapnīkam viens otram, nav garlaicīgi! Es esmu ātra, impulsīva, Alberts – miera mika, bet viņam raksturīga neiedomājama spītība! Piemēram, kad cēlām māju, viņš man vaicāja, kā labāk darīt. Kad es pateicu, protams, viņš izdarīja pēc sava prāta, bet vēlāk izrādījās, ka man bija taisnība, pie izdevības es to viņam arī atgādināju,» ar smaidu atceras Valentīna. «Es arī ātri sadusmojos, un, ja kaut ko asāku pasaku, Alberts var sadusmoties. To ņemu vērā un labāk paklusēju, izeju ārā. Pēc pāris minūtēm jau viss ir aizmirsies.» Arī Alberts ir pārliecināts, ka attiecībās galvenais ir pacietība: «Ja viens izdara kaut ko ne tā, ir jāpiedod!»

Īpašs notikums

Kāzu jubilejas Sirmo ģimene svinējusi mājās, draugu pulkā. Kad apritējuši 50 kopdzīves gadi, viņi ar vedējiem Egīlu un Anitu Caunēm devušies nofotografēties pie Ķeguma ciema Rembates izpildkomitejas, kur salaulājušies, bet nu – grausts. Kad šī gada 25. martā atzīmēti 60 gadi laulībā, Sirmo mājās pulcējušies bijušie kolēģi, draugi, arī Ķeguma pensionāru biedrības priekšsēdētājs Harijs Jaunzems. Piedzīvots arī kāds īpašs notikums. «Kad mums apritēja 30 kopdzīves gadi laulībā, Ķeguma HES Aizkraukles kultūras namā rīkoja stipro ģimeņu vakaru. Šī pasākuma laikā mēs visi parakstījāmies īpašā grāmatā «Stipro ģimeņu goda grāmata». Toreiz mums pasniedza arī īpašu keramikas trauku ar uzrakstu «30» un svecīti, tie saglabāti līdz šai dienai. Grāmata visus šos gadus glabājās Daugavas HES kaskādes muzejā, un Harijs to mūsu svētkos bija paņēmis līdzi. Atradām arī savus parakstus, ko tajā bijām atstājuši pirms 30 gadiem. Tas bija īpašs mirklis! Mūsu jubilejā piedalījās arī kluba «Grāmatu draugs» biedri, uzdāvinot pašu ķegumiešu dzejnieku sarakstītu un izdotu grāmatu «Dvēseles ligzda» ar Jāzepa Osmaņa gleznām. Kopā bijām ap 20 cilvēku, bija ļoti jautri! Vienīgais, kurš piedalījies pirmajā un nu jau arī 60. mūsu kāzu gadadienā, ir Alberta brāļa Roberta dēls Arnolds, kuram šobrīd ir 77 gadi, viņš dzīvo Ogrē. Bet tas draugu loks, kas mums izveidojās, sākot dzīvot Ķegumā, ir nemainīgs – kopā esam priekos un bēdās,» tā Valentīna. «Cilvēki ir mūsu lielākā bagātība. Esmu ļoti sabiedriska – man patīk uzņemt ciemiņus un pašai iet ciemos. 1984. gadā aizgāju pensijā, bet līdz tam vairāk kā trīs gadu desmitus strādāju Ķeguma bibliotēkā. Lai celtu kvalifikāciju, 1969. gadā pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu.» Arī darbā Valentīna jutusi piepildījumu – tas viņu bagātinājis, viņa jutusies vajadzīga, noderīga sabiedrībai un novērtēta, jo par labu darbu, tāpat kā Alberts, saņēmusi dažādus apbalvojumus un goda rakstus.

Tieši mīlestība vienojusi un noturējusi kopā Sirmo ģimeni. «Cilvēkiem ir kaut kāda dabas ielikta jušana. Alberts taču varēja mani nesaukt uz Latviju. Bet sauca! Mēs piedzīvojām mīlestību no pirmā acu skata!» saka Valentīna. «Katram cilvēkam ir dvēsele, varbūt tieši ar dvēseli viņš sajūt otru dvēseli un saprot, ka bez tās vairs nevar dzīvot?»

Martas Kalniņas foto un foto no personiskā arhīva