Sekot gaismai – kā saulespuķēm – skatītājus aicina brīvmāksliniece no Ņujorkas, latviete Vija Vētra. Šodien, 11.jūnijā, pulksten 19 RTU mazajā zālē, Kaļķu ielā 1, pasaulslavenā dejotāja un horeogrāfe iepazīstinās ar savu deju jaunradi.
Koncertā piedalīsies V.Vētras deju grupa «Rituāls», deju grupa «Dzirnas», RTU stīgu ansamblis «Gaiva» un aktrise Raimonda Vazdika.
«Saulespuķu dienas rituma» pirmizrāde pirms diviem gadiem notika Ogrē, kur Vija Vētra talantīgākajiem jaunajiem mūziķiem pasniedza meistarklases kursus. Saviļņojošs bija noslēguma koncerts. «Skatītāji gaidīja, ka mūziķi spēlēs, taču iestājās ārkārtīgs klusums, jo jaunieši kļuva kā gaismas puķes – ar augumu, seju un rokām viņi sekoja saulei,» atceras Vija Vētra.
Mākslinieces atmiņas par ogrēniešiem ir mīļas, jādomā, tādas pašas viņai sagādās siguldieši: jūlijā meistarklases kursus Vija Vētra pasniegs «Baltajā flīģelī».
Taču mani interesē sākums. «Kad jūs pirmoreiz apjautāt sevī dejotājas talantu?» prasu.
«Improvizēju jau piecu gadu vecumā, dejojot pilnmēnesim. Vēlāk šo dejas izjūtu pārnesu uz papīru un audeklu,» atbild Vija.
«Tātad – ķermenis ir jūsu izteiksmes instruments: kāds konkrēti?» tincinu.
«Čells!» smejas Vija.
«Un to visu mūžu esat «spēlējusi», teiksim tā – prieka pēc. Manuprāt, no praktiskā viedokļa tas galīgi neatmaksājas. Vai jums nebija citu iespēju?» interesējos.
«Bija! Bija! Divdesmit gadus pēc Vīnes mūzikas un tēlojošo mākslu akadēmijas beigšanas dejoju Vīnē, kur mana kādreizējā skolotāja man piedāvāja akadēmijā deju nodaļas vadītājas vietu. Taču es atteicos,» stāsta Vija.
«Kāpēc?» nesaprotu.
«Man nepatīk intrigas,» attrauc Vija. «Kāds bija iedomājies, ka viņam pienākas šī vieta».
«Bet jūs taču varējāt to intrigantu sakaut,» mēģinu pārliecināt.
«Varēju,» piekrīt Vija. «Stiprāki kļūstam tikai ar gadiem.»
«Gribat teikt – briedumā, kā labības lauks,» precizēju.
«Es nekad nebūšu nobriedusi!» protestē Vija. «Jā, esmu daudz pārdzīvojusi, gājusi cauri karam, dzīvības briesmām, badam un ļaunumam. Dejojusi piecos kontinentos, tāpēc zinu, ka ir labi un slikti cilvēki… Taču tas nav briedums, precīzāk sakot – es biju nobriedusi jau pirms visa tā.»
«Un tieši tāpēc jums nebija bailes no brīvradītājas likteņa – sekot savas dvēseles aicinājumam. Bet idejas iemiesošana – jebkuras idejas – sniedz baudu. Kas, jūsuprāt, ir bauda?» prasu.
«Sevis atvēršana. Lai baudītu, vispirms ir jāatveras, bet tas nozīmē – atrast laiku sev,» pārliecināta Vija.
Un viņas padoms ir šāds: ieskaties sejās puķēm, uzmundrini pamestu dzīvnieciņu, paspēlējies ar kaķēniem. («Es gribētu būt divi mazi kaķīši, kas savā starpā spēlējas,» saka Vija.) Redzēt, kā pēc lietus spīd un laistās Rīgas kaltais bruģakmens…
«Jūsu dzīvē ir bijis kāds izglābšanās moments,» pēkšņi atskārstu.
«Kad kara laikā bombardēja Vīni, ieskrēju kāda nama pagrabā. Un tieši šo māju sagrāva. Ar nagiem plēsu zemi! Kad mani atraka, ieraudzīju debesis – kā Latvijas rudzupuķes,» atceras Vija.
«Taču nupat šīs «debesis» pār mums ir sabrukušas. Ne tikai Latvijā. Kāda ir jūsu versija par ekonomisko krīzi, kurai cauri iet visa pasaule?”
«Šis ir pārejas laiks ceļā uz Zelta laikmetu, kas sāksies 2012.gadā. Londonā starp indiešiem jau dzīvo materializējies cilvēces garīgais līderis – Maitreja, kuru par Dievu atzīs gan budisti, gan hinduisti, gan kristieši,» pārliecināta Vija Vētra.
Ja ir sākums, tad jābūt arī beigām.
«Kas, jūsuprāt, būsiet nākamajā dzīvē?» prasu.
«Tikai un vienīgi dejotāja – ar garām skaistām kājām,» smejas Vija Vētra.
Paldies par sarunu!
Foto no personiskā arhīva