Visiem vienādi baltas, tīras, smaržīgas un cerīgas…

[ A+ ] /[ A- ]

Vai kāds darba, rūpju, panākumu un nedienu ātrajā skrejā ir ievērojis, ka ievas zied?

Tās kupeno tikai vienu reizi gadā, tāpēc apstājieties, palūkojieties, paelpojiet rūgti saldo, spēcīgo smaržu! Nezinu, vai kāds var ievu ziedēšanu uzlūkot vienaldzīgi, jo tās ir kā seno dienu burves, kuras atsauc atmiņā jaunību, labos laikus, laimes dienas, pirmo, vēlāko vai pēdējo mīlestību.

«Mana puķe, mana laime…» atceros arī kalpa zēna skumjās, zaudētās mīlestības nopūtas pie ziedošā ievu krūma.

Tuvojošās vēlēšanas, Saeima, valdība, ministri, budžets, bet pensionāri bailēs dreb, vai tas atkal tiks piepildīts no viņu pensijām? Vara, nauda, manta, bagātība un nabadzība bija un būs. Bet ievas zied, smaržo, aicina mīlēt, sapņot, kaut uz brīdi aizmirst netīro politiku, cīņu, intrigas un ienesīgos krēslus.

Ievas zied baltas, tīras, un to kuplās kupenas aicina iegrimt tajās, aizmirst visu slikto, visas nedienas. Tās zied ielās, parkos, pie mājām un ceļmalās, liekas, visa pasaule balto ievu pilna…

Manā dzimtajā pusē Vaboles muižas pagalmā auga liels, ļoti garš ievas koks, kurš, grimdams ziedos, slējās augstu zilajās debesīs, bet rudenī zari līka no saldo, garšīgo ogu devuma. Cik tās bija gardas!

Lokanajos ievu kokos bija ierīkotas šūpoles, un šūpojoties tās purināja baltos ziedus pāri mīlas pārim. Tas izskatījās kā balts, skaists sapnis vai Johanna Strausa mīlas valsis Vīnes ziedošajos mežos.

Palūkosimies baltajās ievās un nebojāsim nervus par to, kas notiek mūsu, ziedošo ievu klātajā, zemītē. Priecāsimies par dabas skaistumu, jo ievas katru dienu nezied, paturēsim atmiņā šo skaisto ievu ziedēšanas laiku! Mazs vai liels, jauns vai vecs, jo visiem ievas zied vienādi baltas, tīras, smaržīgas un cerīgas.

Ievas zied, lai tās nes mums labākas dienas!