Vāji maskēta morāle sevi izģērbj pati

[ A+ ] /[ A- ]

Nodeldētā atziņa, ka tas, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim, ir ne tik daudz tēlaina, cik acīs krītoša, uzbāzīga un nekautrīga. Laikā, kad savelkam jostas, bet bezcerība dzen labprātīgā piespiedu trimdā, dažas vienlīdzīgāko «kastas» mazgājas baltas pat tādā kā paštaisnā tīksmē.

Īsi pēc vēlēšanām vecā Saeima lēma par premjera un ministru biroju darbinieku algu palielināšanu, kurai vecie vēži deva pārliecinošu akceptu, turklāt steidzamības kārtā, lai valsts prezidents to nevarētu virzīt atkārtotai caurlūkošanai. Bez šī lēmuma uz valsts budžeta pleciem gulstas arī Satversmes tiesas spriedums tiesnešu algu lietās, kuru iesaldēšanas vai samazināšanas likuma normas atzītas par neatbilstošām valsts konstitūcijai. Tas nozīmē, ka tiesnešu darba samaksas palielinājumam (nevis samazinājumam!) nākamgad būtu jābūt par veseliem 87%, nevis 43%, kā to paredz tiesnešu ietveršana patlaban īstenotajā vienotajā atalgojuma sistēmā, kura jau iestrādāta valsts budžetā. Tas liecina, ka ļoti iespējama vēl viena Satversmes tiesa (ST). Saprotams, ka tās spriedumi ir tiesiski un uz likuma pantiem balstīti, bet likuma burtam ir arī savs gars, kuru varbūt vērts te apcerēt…

Teksti un zemteksti

Tas humors, ka tiesneši (protams, ka ne visi) nepiekrīt sevis iekļaušanai valsts vienotā atalgojuma sistēmā, ir saprotams. Jo kuram gan patīkami saņemt labu algu vēl labākas vietā, kuram gan patīkami saņemt mazāk nekā pelna, piemēram, premjers vai valsts prezidents (!)… Saprotams, ka arī citi vēlētos to pašu. Arī to, kas garantētu, – lai samaksa par darbu ar likuma spēku būtu iestrādāta formulā, kura, neskatoties uz krīzēm un citām nedienām, garantē vienīgi algas palielinājumu, nevis samazinājumu. Skaidrs arī tas, ka līdzīga paradīze nav iespējama un tāpēc ar sāpīgiem griezieniem spiesti samierināties visi vienkāršie mirstīgie – mediķi, skolotāji, policisti, kultūras darbinieki…

Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Neimanis tekstā saka zelta (liekulības) vārdus, ka «ikviena profesija ir cienījama», bet zemtekstā kā īlens iz maisa tas, ka tiesnesis tomēr cienījamāks, jo arī krīzes laikā Temīdas kalpam jāsaņem 8 – 20 reižu vairāk nekā, piemēram, skolotājam. Bet tā atruna, ka juristiem daudz jāmācās un jāpilnveidojas, vienādi attiecas arī uz citiem lietpratējiem – skolotājiem, ārstiem, policistiem, grāmatvežiem…. Bet diez vai šie citi var atļauties kredītsaistības, kādas konstatētas veselai rindai tiesnešu. Turklāt summās, kuras vidusmēra cilvēciņam rēgojas kā prātam neaptveramas: piemēram, Santai Zakrevskai 355 000 (eiro), Gunāram Kūtrim (243 388), Ivetai Kromānei (221 702), Veronikai Krūmiņai (213 703)…

Jānis Neimanis piesauc arī sabiedrības taisnīgo prasību pēc neatkarīgas tiesas. Viss pareizi! Bet, atvainojiet, līdz šim tā uzskatāma par atkarīgu? Un kā tad iznāk – kad alga liela, tad neatkarīga, kad maza, tad atkarīga? Atkarīga no kā? Un cik augstiem jābūt algu griestiem, lai tos nespētu sniegt ne mazākais, ne lielākais kārdinājums? Ja spriedelēšana ievirzās līdzīgā gultnē, tad atmiņa (pret savu gribu) atgādina par spilgtākajiem korupcijas skandāliem, kuros arī dažiem tiesnešiem savas «neatkarības» provocēta loma… Labi zināms, ka uzbrukums ir laba aizsardzība, un izskatās, ka tieši šī iemesla dēļ jebkuras runas un prasības pēc solidaritātes algās attiecīgās aprindas uztver kā tautas kacināšanu vai vēl baisāku ļaunprātību. Bet patiesībā nav nekas cits kā (varbūt pārāk mīksts un lēnīgs) likumdevēja solis tās nepievilcīgās ainas labošanai, kuru vēl nesen šaustīja nevis izslavētais WikiLeaks, bet mūsu pašu Neo

Valsts valstī?

Kā vairākums valsts iedzīvotāju, neesmu jurists, bet tas man neliedz spriest kā pilsonim, kas grib saprast likumību. Piemēram. Jā, (ST) spriedums tiesnešu algu lietās pamatojas arī uz konstitūcijas 83.pantu, kas nosaka tiesnešu neatkarību un padotību likumam. Bet es tur neizlasu to, ka neatkarība var būt absolūta un neizlasu, cik liela tā varētu būt tiesneša darba algas izteiksmē? Jā, ST spriedums pamatojas arī uz Satversmes 107.pantu, kas nosaka, ka «ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāks par valsts noteikto minimumu», bet es tur neizlasu, ka šis likums ir akmenī cirsts, nekādi nav maināms un ka pantā piesauktais valsts minimums arī nav grozāms un ir tiesnešu, nevis likumdevēja ziņā. Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs aizrunājas līdz atklāsmei, ka valsts nodevas (reģistri, Zemesgrāmatas) esot lielākas nekā izmaksā tiesu sistēmas uzturēšana un ka «nav tā, ka mēs sēžam tikai valstij uz kakla». Tā it kā nebūtu zināms, kas ir valsts un ka valsts nodevas maksā tie paši (mēs), kas ar saviem nodokļiem uztur arī tiesu varu, kurai nav tiesību pārtapt par kaut ko tādu, kas varētu līdzināties valstij valstī.

Līdzīgos uzskatos arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Latvijas banka, kuras savu neatkarības nepieciešamību pamato arī ar Eiropas Savienības nostādnēm. Bet runa nav par to. Runa par morāli, kas izlec pati. Par to valsts institūciju neatkarību, kas varētu īstenoties arī ar godīgumu, solidārām algām un bez tiem zemtekstiem, kuri, piemēram, tiesneša zvērestu pagriež pagalam ačgārnā vīzē: «…svinīgi zvēru būt godīgs un taisnīgs», …ja man maksās tik, cik prasu, nevis tik, cik valsts var atļauties…