Vēlētāji prasa gudrību, lai dzīve kļūtu gaišāka

[ A+ ] /[ A- ]

Anekdotē pacients stāsta ārstam, ka viņam laikam ir alerģija pret ādas apaviem. Uz jautājumu, kāpēc viņš tā domā, atbilde skan: «Kad es no rīta pamostos ar ādas apaviem kājās, man sāp galva.»

Līdzīgi šoreiz noticis ar vēlēšanām. Viena daļa ir pamodušies paģiraini.

Šķiet, ka tik daudz vāvuļots, kā reklamējot sevi 10.Saeimas vēlēšanām, vēl nebija nekad. Tikai vienā avīzes reklāmā 135 dažādi priekšnieki aicināja balsot par «Labu Latviju». Tik tālu viss it kā būtu pieņemami. Bet, kad daudzi pašvaldību vadītāji reklamēja, ka vienīgais un vislabākais ir Ainārs Šlesers vai «Ainār! Mēs par Tevi!», tas jau izklausījās pēc visīstākā čomu kluba. Es, piemēram, līdz šim biju pārliecināta, ka gudrāks, spējīgāks ir Edvīns Bartkevičs. Žēl, ka viņš pats sevi vērtēja tik zemu.

Presē, televīzijā, radio skaļas runas teica bijušie ministri, premjeri, turklāt ar tik apmierinātām sejām – cik viņi labi strādājuši, cik daudz naudas tērējuši algām, ceļiem, kultūrai. Nevienam neienāca prātā ieskatīties skaitļos un noskaidrot, cik tad īsti tērēts pāri budžetam, tikai tad, kad valsts kase bija tukša, pameta valdību un otrā dienā sāka zākāt Dombrovski.

Jā, protams, ideālas valdības nemēdz būt un daudz kur var pārmest esošai valdībai, bet lielīties ar saviem sasniegumiem nav nekāda pamata ne Šķēlem, ne Krištopānam, ne Godmanim, ne Šleseram, ne kādam citam politiķim, jo visus šos gadus esam gājuši uz krahu.

Slavējam kontrolieri Sudrabu un neanalizējam, kādi ir rezultāti pēc viņas revīzijām. Ne tikai nav saukts kāds pie atbildības, bet satiksmes ministrs pat atļāvās viņu apsaukāt par nekompetenci.

Spilgts piemērs – nesamērīgi dārgā tilta celtniecība un vēl drūmāk – tā kvalitāte. Braucēji saka, ka kultūra sākas pie Igaunijas robežas, kur kaimiņiem viss sakopts, ceļi kā Eiropā. Tikko iebrauc Latvijā, aizaudzis, piemēslots un reklamētais Via Baltica ceļš bedrēs.

Tas netraucēja Krištopānam lielīt sevi un Šleseru: cik lieli malači, ceļu būvi uzticējuši vietējām firmām, izpiežot no konkursa vāciešus. Jauki, bet izrādās, ka izmaksas mums divas reizes lielākas kā vācu ceļu būvētājiem un asfalta kvalitāte daudz sliktāka par papīros uzrādīto. Šoferi brauc un apgalvo, ka tur pat nekāda pārbaude nav vajadzīga, jo pats ceļš parāda, cik tas slikti uzbūvēts.

Kas notiek ar mūsu baznīcu vadītājiem, ja Aglonas svētkos, kur cilvēki cerēja dzirdēt saticības un mīlestības vārdus, dzirdējām to, ko nevajadzētu sludināt. Baptistu mācītājs dievkalpojumu, kuru rādīja televīzijā, veltīja Aināram un Inesei. Par grūto bērnību, kur teiktais ir tālu no patiesības. Atbilde – Ainārs uzbruka visiem, kuri neatbalstīja Bībeles stundas skolās. Piedodiet – ja tā tiek izkropļota ticība, vai vecāki vēlēsies, lai to māca viņu bērniem?

Ar kādu enerģiju AŠ + AŠ mēģināja iestāstīt, ka lamāto Eiropas aizdevēju nauda tūlīt jāsāk tērēt. Labi, ka aizdevēji acīmredzot zina mūsu apetīti tērēšanā un aizliedza to darīt. Patiesībā jau katrs domājošs cilvēks cenšas kaut cik naudu iekrāt neparedzētiem tēriņiem. Arī šiem kungiem ir miljoni nezināmās bankās, bet Latvijas Valsti viņi gribēja padarīt pliku un nabagu, bez graša kabatā.

Saprotu, ka tranzīts un ostas varbūt ir labi peļņas avoti, tomēr kļūst skumji, kad iedomājos, kā kravas tiks vadātas cauri visai Latvijai, jo jau tagad neviens īsti nevar izkontrolēt, ko ved, kas ved un kam ved. Konteineri, termināls, ostas padziļināšana ir viens no Šlesera prioritārajiem plāniem. Turklāt ar piebildi – atņemsim Igaunijai, Lietuvai… Kas notiek lidostā, laikam zina vien Fliks!

Ja nu tādu premjeru kā vislabāko vēlējās redzēt tik daudzi Latvijas pašvaldību vadītāji, tad tas ir pārāk skumji, un bedre ir daudz dziļāka nekā domājam.

Eiroparlamenta deputāts Godmanis atļāvās lielīgi paziņot, ka pagaidām viņš ir vienīgais deputāts no diskusiju dalībniekiem un sāka «mudžināt» versiju, ka nevar tik daudz runāt pretī, jo tad būs jāizstājas no ES. Gluži kā nojucis no savas mīlestības.

Toties, kad Briseles deputāte sāka bļaustīties un kritizēt Franciju par nelikumīgi iebraukušo cilvēku aizvešanu (ar lidmašīnu) uz valsti, no kuras tie ieradušies, franču atbilde bija īsa un konkrēta – ņemiet viņus sev uz Briseli! ES ierēdnes tonis uzreiz saplaka par 80 ballēm.

Lai piedod man pretendenti uz premjera amatu, bet daudz kas no dzirdētā atgādināja senu mūzikas instrumentu, ko spēlēja tirgos, – leijerkasti, kur visu laiku skanēja viena un tā pati mūzika.

Vai saklausījām rūpi par valsti? Tas, ko dzirdējām, ir saprotams katrai sētniecei (kā mācīja Ļeņins) – vajag ražot, vajag dzemdēt, vajag izglītību, vajag un vajag. Tikai nebija atbildes – kā?

Prieks, ka vēlētāji vairs nav ķerami uz mušpapīra. Skanēja lielība, tukši solījumi, ķengas, draudi no deputātu kandidātu mutēm.

Teiktais jau pēcvēlēšanu naktī parādīja, ka saskaņa beidzās līdz ar vēlēšanām. Dzirdētais no saskaņiešiem, vislatviešiem, zemniekiem par mistisko koalīciju un solījumiem vēlētājiem ir tikai saukļi. Vēlētāji prasa gudrību, lai dzīve kļūtu gaišāka.