Vēstules no Austrālijas. Imigrācijas ēnā

[ A+ ] /[ A- ]

Iepriekšējās publikācijas 17.novembra, 9.decembra un 16.decembra numuros

Milzīgajā Melburnā esmu nodzīvojusi nu jau vairāk par gadu. Tie, kas Latvijā plātās ar apgalvojumiem, ka viss ir apnicis un dosies dzīvot uz Austrāliju, nav iedziļinājušies, cik dārgs un, galvenais, sarežģīts ir ceļš, lai varētu šeit palikt uz pastāvīgu dzīvi, ja to dara likumīgā ceļā.

Imigrācijas dienests ar ierēdņu kalniem ir valsts valstī, kas paši sarūpē sev maizi ar bagātīgu sviesta kārtu, izdancinot un izpurinot tukšus makus no tādiem laimes meklētājiem kā es.
Grūti iekarojama zeme
Pirms gada, lai nodrošinātu man nopietnāku vīzu par «tūrista», dokumentus iesniegšanai Imigrācijas dienestam sākām vākt Latvijā. Tuvākais Austrālijas konsulāts, kas nodarbojas ar imigrācijas jautājumiem, ir Vācijā. Uz turieni tad ar’ dokumentus sūtījām! Taču izrādījās, ka Imigrācijas dienesta prasīto Latvijā NAV iespējams sagādāt!!! Latvijas likumdošanā nav varianta, kā indivīds var saņemt apstiprinātu pases kopiju. It kā tik pašsaprotama lieta, bet neizpildāma. Neliksi taču aploksnē oriģinālo pasi, lai nosūtītu uz Vāciju?
No konsultantiem, kas šai mašinērijai bija tikuši sveikā cauri un baudīja Austrālija sauli, bijām sapratuši, ka būs grūti, bet nesaklausījām, ka Latvijas apstākļos neizpildāmi! Vai esat kādreiz sastapušies ar tādu bezcerību jau pašā ceļa sākumā? Toreiz, atgūstoties no nevarības apziņas, sākām gudrot citu plānu, kā iekarot Austrāliju.
Kalju durvis ir vaļā uz savām bērnības mājām, bet es Austrālijā ieradīšos ar tūrista vīzu, kas ir derīga trīs mēnešus, un šajā laikā iesniegsim Austrālijas Imigrācijas departamentā pieprasījumu par manu ilgāku palikšanu šajā zemē. Vienīgais glābšanās salmiņš ir Kalju Austrālijas pilsonība, un es, viņa likumīga sieva, varu uzturēties šeit ilgāk. Protams, ar citu vīzu.
Nu mums ir ierīkota vesela atvilktne dokumentiem, kas tiek gatavoti iesniegšanai Imigrācijas dienestam. Tie ir milzīgi papīra kalni, nebeidzamas anketas ar cipariem 1005, 1006, 1007, forma 40 SP vai forma 47SP. Kā mājas darbi – nāc mājā un pildi kārtējo formu! Visā šajā procesā tiek iesaistīti gan radi, gan farmaceiti, gan skolotāji, gan kolēģi. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka kopā jautrāk!
Tā nu, Austrālijā esot, iesniedzam pirmo uzpampušo mapi ar visām iespējamām apliecībām, jau Latvijā legalizētām laulības un dzimšanas apliecībām (tās ir Latvijā tulkotas uz angļu valodu, tad notariāli apstiprinātas, un tad Ārlietu ministrijā veikta «Apostille», kā apliecinājums, ka šāds dokuments Latvijā izdots un ir īsts). Iesniedzam pases kopijas (šeit tās ņem pretī), bildes no ceļojumiem un laulībām, policijas izziņu vēl no Latvijas, ka neesmu sēdējusi cietumā, sacerējumu par mūsu laimīgo kopdzīvi. Papildus jāiesniedz radu viedoklis par mūsu attiecībām ar vērtējumu, cik patiesi un vai patiesi mēs viens otru mīlam. Tad šādas radu sapildītas anketas jānes apstiprināt. Nē, ne pie notāra, bet pie kāda kārtīga pilsoņa, kam uz dokumentu apstiprināšanu ir tiesības. Piemēram, pie vietējā farmaceita, skolotāja, daktera vai policista. Tā nu visi procesā ir iesaistīti, gribi vai nē. Par šīs mapes satura izskatīšanu un jaunas vīzas – bridging (tulkojumā – tilta vīzas) izsniegšanu uz galda jānoliek 2 575 AUS (1 328 LVL).
Bridging vīza ir kā pārejas stāvoklis uz nākamo vīzu, un tā ir spēkā tik ilgi, kamēr izdomā, cik ilgi un ar kādām metodēm potenciālo upuri mocīs. Vismaz varu palikt šeit.
Mūsu stāsts arī ir aizdomīgs imigrācijas darbinieku acīs, kā jau visi (ja nu tomēr laulība ir fiktīva?), bet tomēr diezgan parasts. Sarežģītākos gadījumos cilvēki algo juristus, kas šauri specializējas ar imigrāciju saistītos piņķeros. Aizstāv klientu intereses. Šāds pakalpojums izmaksā 3’500 AUS, un tad noalgotais jurists ir pieejams cauru diennakti. Tas ir sīkums salīdzinājumā ar iespējamiem draudiem tikt izsūtītam vai aizturētam uz robežās nesakārtotu papīru dēļ, ar zīmogu pasē – uz neatgriešanos!
Atlase ir pretīga
Melburna ir milzīga, un tā strauji izplešas apdzīvotības ziņā. Imigrācijas departaments ir pārpildīts ar laimes meklētājiem šajā salā. Viena no tiem esmu es, kas gaida savas pārvērtības. Pārtapt no imigranta vismaz par pastāvīgo iedzīvotāju, kur nu vēl par pilsoni. Paiet vairāk kā gads, līdz mūsu mapīte tiek atvērta… Prieks iepazīties, mums ir iedalīts aģents, kurš tad ar’ turpinās mūs purināt. Izrādās, mums ir jāaizpilda vēl dažādas anketas ar jautājumiem, kādās zemēs esmu ceļojusi pēdējo desmit gadu laikā, kādās skolās gājusi, kādus darbus strādājusi. Brīnums, ka to bijām palaiduši garām? Bet varbūt tā ir papildu ziņkāre?
Tad arī nepieciešama izziņa par manu sodāmību vai nesodāmību no Australian Federal Police, kas izmaksā 43 AUS. Šim dienestam, kā arī citiem šāda veida dienestiem naudu nav iespējams pārskaitīt uz kontu, tāpēc pastā jāpērk naudas vekselis. Šāds naudas pārveduma vekselis papildus maksā 8 AUS.
Kad uzsāku darba gaitas, jau vienu policijas izziņu biju «nopirkusi», bet izrādās, ka tā nav īstā, un nācās iegādāties šo, policijas sakarā, iznāk jau trešo!
Tad ar’ jāiet pie imigrācijas dakteriem, kur man pārbauda svaru, augumu, redzi, izspaida, vai iekšējie orgāni atrodas savās vietās, un ir jāveic urīna tests (turpat uz vietas), kur, kā noprotu, meklē zālītes pēdas, asins analīzes, kur meklē AIDS un veic plaušu rentgenu. Tas viss mūsu makam izmaksā 320 AUS (165 LVL), bet analīzes mēs nesaņemam, jo tās tiek sūtītas uz Imigrācijas dienestu.
Ārstniecības iestādes uzgaidāmajā telpā līdz ar mani sēž dažādas krāsas un tautības laimes meklētāji. Ar eiropieša ģīmi esmu vienīgā. Kalju zina stāstīt, ka Latvijas reģions kartē ir iekrāsots sarkanā krāsā tuberkulozes izplatības ziņā, labi, ka ne AIDS. Tad pavisam būtu kauns. Lai arī dakteri ir laipni un iecietīgi, es jūtos kā imigrante, kas iebraukusi šajā zemē ar slēptiem, nekrietniem nodomiem. Un tas viss liekas tik, nevar pat atrast piemērotu vārdu … teatrāli? Un balansē kaut kur tuvu pie cilvēku tiesību aizskaršanas. Atlase ir pretīga. Kalju mani mierina: «Vismaz kaut kāda kontrole, nevar taču laist dzīvot šai zemē visus, kas pagadās!» Vēlāk jums apgalvošu pretējo!
Nu kāda atlase? Āriešus meklējat? Kāds stulbums. Esmu šeit jau ilgāk kā gadu, un tagad plaušu rentgens? Tad jau lidostā būtu cauri spīdinājuši, tik ne mani, bet visus no riska zemēm. Kalju sēž ar mani uzgaidāmā telpā un knapi valda klepu, kas ik pa laikam piezogas. Nopīpējies kā skurstenis. Tas ir cirks par dārgu naudu! Esam atbraukuši ar vienu lidmašīnu no viena reģiona, kur esam nodzīvojuši līdzīgu laiku, ar vienu atšķirību – Kalju gumzī rokās Austrālijas pasi, bet es esmu imigrants un gumzīju rokās «Bridging vīzu».
Neizpildāmās prasības
Imigrācijas aģents pieprasa dokumentus, kas apliecina mūsu kopā būšanu 2007.gada decembrī. Es lasu un lasu un esmu neizpratnē, no kurienes izrauts tieši šis laiks? Tikai apskatot bildes albumā, spēju restaurēt notikumus, ko tajā laikā darījām. Strādājām un, kā vienmēr, braucām ceļojumos. Te nu mani konsultanti darbā, kolēģes, kas savus vīrus noprecējušas fiktīvi, lai paliktu uz dzīvi šeit, vispirms bažīgi nojautā: «Jūs jau tad bijāt kopā?» Kas zina, vai mums tās attiecības ir īstas vai arī improvizācija? Saku: «Protams, vēl ilgi pirms tam!» Tad viltnieces sarosās un sauc vienā balsī: «Pieej jautājumam radoši, nosūti bildes ar datumiem, nosūti kopīgos ceļojuma vaučerus, ir ar’ kāda apsveikumu kartiņa, kas jums kopā adresēta?» Kalju vien noskalda: «Neder!» Bet kas tad īsti der? Es atsakos noskaidrot, mums nav šādu pierādījumu, un, ja arī ir, man nav iespējas aizskriet uz mājām tos paķert. Lai vismaz aģents apskatās kartē, kāds attālums mūs šķir līdz Latvijai.
Mēs kā nesekmīgi skolnieki sakārtojam tikai dažus izpildītos mājas darbus un nosūtām Imigrācijas aģentam. Nopūšamies, jo saprotam, ka neies tik ātri. Pie prasībām ir ietverts punkts par manu puiku Elvisu. Viņam Latvijā jādodas pie tādiem pašiem dakteriem kā man, jo viņš ir mans dēls un ietverts vīzā. Bet tas jau ir cits ļoti garš stāsts…
Šādā atmosfērā dzīvojot, visādi epiteti nāk galvā, citāti no grāmatās lasītā, filmās redzētā un pat multenēs dzirdētā. Bērnībā skatījos multfilmu, liekas, tā saucās «Kapteinis Vrungelis» vai tamlīdzīgi, un tajā bija fantastiska pāreja ar sacīto «Un tajā pat laikā» un turpināja rādīt, kas notiek paralēli citā vietā. Iepriekš tekstā minēju, ka pamatošu imigrācijas cirka bezjēdzīgumu.
Bēgļiem – cita uzņemšana
Tā vien liekas, ka sākumā savu sašutumu radiem izkliedzu vien es. Āzieši un visādi citādi pārbēdzēji veselām ģimenēm veļas iekšā Austrālijā, un tiem šeit viss pienākas, kamēr mūs, Eiropas pilsoņus, slauc kā govis. Man aizrāda, ka man ir asa mēle un te neklājas par to runāt. To, protams, saka tie austrālieši, kas šeit dzimuši, auguši, saņem visas sociālās garantijas un savā modrībā ir iesnaudušies. Nekas, pamodīsies, kad kaimiņos iemitinās svešzemniekus un būs spiesti sākt arī pa dienu slēgt ciet durvis, jo, kas zina, kas tiem prātā?
Ilgi nebija jāgaida, ka par manis izteikto skaļi sāka runāt arī visos medijos. Tad jau tomēr nav tā, ka par to nav pieņemts runāt. Bet šeit ir tāpat kā visur. Runāt jau runā, bet viss ripo savu ierasto gaitu. Nu kas tad notiek paralēlajā pasaulē?
Katru dienu Melburnā ar laivām peld iekšā bēgļi, situācija viņiem ir zināma un izpētīta. Tie šeit tiek uzņemti, kā jau viesiem pienākas. Ar klātiem galdiem un gultām. Tā kā ciemošanās noteikti ieilgs, šādiem pārbēdzējiem tiek nodrošināta dzīves vieta, pabalsti, kam nav slinkums ko darīt, var apmeklēt valsts apmaksātu autoskolu. Šādu pārbēdzēju kļūst arvien vairāk, mājokļi, kur tos izmitina, ir pārpildīti, tāpēc viens otrs dzīvo viesnīcā. Pabalsti ir lielāki kā pensija vietējiem pensionāriem. Gudrākie sliņķi, bēgot uz šo salu, ierodas bez dokumentiem un tad uz goda vārdu tiek pie jauniem vārdiem un pat gadiem. Kāpēc mānīties ar vecumu? Kā likums, bēgļu bērni tiek «pataisīti» jaunāki, lai ilgāk varētu mācīties Austrālijas mācību iestādēs.
Kad jaunie Austrālijas pilsoņi šeit iedzīvojas, sāk aicināt uz šejieni savas kuplās tālumā gaidošās ģimenes un kopīgi veido dažādus uzņēmumus, kas kropļo vietējo tirgu. Parasti šajās bodītēs visi ir nelegāli nodarbināti un piedāvā preci par zemāku cenu, jo nemaksā nodokļus, kas savukārt «griež laukā pogas» vietējiem uzņēmējiem, kuri nav raduši strādāt ar šādām metodēm.
Laikam jau man ir asa mēle, par to radiem taisnība. Negribas jau rakstīt scenāriju uz priekšu, bet gan būs kādi apstākļi, kas liks no snauda pamosties un varbūt pat pateikt kādu teikumu par izveidojušos situāciju arī tiem, kam liekas, ka par to neklājas runāt.
Kad darbā pārspriežu izmaksas un klapatas, kas saistās ar Imigrācijas departamentu, kolēģi smejoties saka: «Vai tev nebija prātīgāk izbraukt laukā no Austrālijas un tad ierasties vēlreiz, bet ar laivu?!» Es vēl piebilstu: «Nu ja! Un ierasties nevis ar vīru, bet kā vientuļajai mātei ar dēlu – Kalju izskatā!»
… Šodien aizpildījām formu Nr. 1006, manā vīzā ir jāgroza punkts par to, ka es drīkstu izbraukt un vēlāk iebraukt Austrālijā. Jādodas uz pastu, jo jānoformē naudas pārvedums par 105 AUS. Tad to visu aploksnē iekšā un uz imigrāciju prom. Nu šis ēdelīgais pūķis uz laiku ir pabarots un varam posties uz Latviju!