Manā jaunībā tautā cirkulēja šāda anekdote. Izstāde. Pilnīgi balta un tukša glezna. «Brīnums! Kas tur attēlots!» satraucās apmeklētāji. «Gleznā attēloti varonīgie padomju partizāni,» skaidro gids. «Viņi tik labi noslēpušies, ka nav saredzami.»

Citi laiki, bet arī pie mums ir partizāni. Zaļie! Pirms 25 gadiem Zaļā kustība bija tikpat kā Goda nosaukums. Viņi, šie disidenti, sāka ar baznīcas restaurāciju – pēc 50 gadu postīšanas ideoloģijas! Nāca prātā arī «zaļie» mežabrāļi, kuri Brīvības cīņās trieca sarkanos no Latvijas. 21.gadsimtā «zaļie» atkal ir noslēpušies, atkal ir pilnīgi balti. Atkal viņi ir partizāni, četros novados pie Daugavas tos pilnīgi nejūt.

* Par vēstures pieminekļu uzkopšanu rūpējas Militārās tuvcīņas un patriotiskās audzināšanas skola. Tikai ne «zaļie». * Par Likteņdārza uzziedēšanu rūpējās sabiedriskās organizācijas. «Zaļie» šai lietā bija pelēki. * Kad miljardu rausēji gribēja pārrakt Daugavu par grāvi līdz Melnajai jūrai, cīņas smagumu pret «gadsimta projektu» iznesa vietējais laikraksts. «Zaļie» to uzņēma nāvējošā vienaldzībā. * Kronis visam bija pavasara talka Lielajos Kangaros – reizē aģitācija pret kalnu muguras norakšanu šosejai. Vides aizsardzības kluba aicināti, brauca cilvēki no Rīgas – arī pensionāri un bērniņi, arī pēc smagas operācijas. Vāca pudeles un papīrus, vilka maisos pa nogāzi. Tikai ne «zaļie»! Lasīju grāmatu par Izraēlu, kurā vairs neredz klintis. Grandiozā talkā iestādīti simt tūkstoši koku! Labi, ka Austrumu zemē nav mūsu «zaļo», tad tur smilšu mākoņi kūpētu pār klintāju pakaušiem.

Novītuši mūsu Atmodas modinātāji. Rīgā prāto, kam «sēsties kamanās» – «Vienotībai» vai «SC». Rīgas opozīcija esot viņus atgrūdusi, negribot… Ai, ai, Lāčplēsi! Vai tiešām tu apkampsies ar Sarkano bruņinieku tikai tādēļ, ka Spīdola tevi uzreiz negribēja? Droši vien, ka vēlēšanu kampaņā piedalīsies arī Zaļā partija. Te nu vajadzētu teikt: «Tukša muca tālu skan!» Es tā neteikšu. Mucā vismaz ir gaiss.