Nemaz ne tik tālā zemē un nemaz ne tik sen uzradās brālīgs karalis. Iededzis ceturto Adventa sveci, viņš izraka naudas podu un tā saturu piešķīra visiem pavalstniekiem vienādās daļās. Nevis tāpat vien sadalīja, bet uzrakstīja pavēli: «Lai šie dālderi Ziemassvētkos Jūs padara laimīgus!» Tā nebija parasta nauda. Svētku gaidīšanas laikā šiem dālderiem piemita burvju spēks – tie mainīja savu vērtību, un katram bija nevis tik, cik ir, bet tik, cik vajag, lai justos laimīgs.

Vienās mājās ģimene nolēma savam tētim – bezdarbniekam – sarūpēt labu darbiņu, un nervozo gaisotni nomainīja paļāvīgs miers. Otrā namā māmiņa gan pelnīja iztiku, bet gauži tālu – ārzemēs. Un bērniem šajos Ziemassvētkos asaroja sirsniņas, jo viņai nebija izdevies sakrāt biļetei un atbraukt uz mājām, lai, kā senāk, visi kopīgi ceptu pīrāgus un iedegtu svecītes. Bet nu varēja piepildīt arī šo sapni! Trešviet par darba trūkumu nežēlojās, vien samaksa tāda pieticīga. Tāpēc saime nolēma, ka pilnai laimei trūkst svētkiem klāta galda. Taču tieši tovakar nācās izsaukt ātro palīdzību, un tā bez vārda runas uz slimnīcu aizrāva omīti. Nu mazdēliņš mocījās vainas apziņā, ka pielocījis pilnu vēderu ar rasolu, šokolādēm un mandarīniem. Ja vien varētu ko mainīt, viņš būtu atdevis visus savus dālderus, lai vecmāmiņa atkal taptu vesela un kopā ar ģimeni svinētu svētkus. Puisēns vēl nezināja, ka šajā pasaulē ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu.

Pienāca jauna diena, un Ziemassvētki aizsteidzās uz nākamo karaļvalsti. Nauda bija iztērēta, un, ja arī kādam pa grasim vēl atlicis, tiem pazudis burvju spēks. Ne visiem laimi izdevās paturēt, bet notika kas būtiskāks – cilvēkos pamodās ilgas pēc tās. Un viņi vienojās sūtīt petīciju savam karalim. «Mīļo valdniek, izdari, kā tai dziesmā dzied, – saved mūs mājās, Daugavas krastos! Lai atkal varam būt kopā – mazie ar lielajiem, vecie ar jaunajiem!» rakstīja ļaudis.

Nu karalis pīpē, pīpē un vēl nav izpīpējis, kā to panākt.

Dzintra Mozule